Vai Kristus rīkotos kā es? |
/Ieva Pitruka, autores foto/Ik pa laikam Rīgā viesojas starptautiskās kustības Focolare Baltijas nodaļas vadītājs Nico Tros. Kustība Focolare (pavards – it.) - Kā praktiskajā dzīvē izpaužas Focolare darbība?- Focolare darbojas vairāk nekā 190 pasaules valstīs. Kustībai ir vairāki pamatvirzieni: veidojam paši savas komūnas un nelielas pilsētas, atbalstām ekonomiku, kuras pamatā ir brālīgas dalīšanās princips, kā arī darbojamies, ievērojot organizācijas pamatprincipus, - ikviens savā darba vietā. Jēzus Kristus teica: "Kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū." Mūsu biedri aktīvi iesaistās visu veidu garīgajā un sociālajā palīdzībā tiem, kam tas nepieciešams. Strādājam arī ar jaunajām ģimenēm, iesaistām darbos jauniešus un skolēnus. Veidojam komūnas, kurās mēs dzīvojam pēc kristīgās brālības principiem. Vasarās rīkojam Mariapolis tikšanās, kur kopīgi lūdzam un pārrunājam daudzus garīgus un praktiskus jautājumus. Brīvprātīgie organizācijas biedri apvienojas arī pēc profesionālās piederības – tā, piemēram, medicīnas darbinieki nāk kopā un runā par to, kā Focolare īstenotos garīgos principus – mīlestību pret tuvāko, kopienas sajūtu un cilvēku vienotību - ieviest ārstniecības iestādēs. Mums, tāpat kā daudzām jaunajām kustībām, kuras izaugušas baznīcas klēpī, ir uzdevums Evaņģēlija vēsti nepaturēt baznīcu iekšienē, bet nest to ārā pie cilvēkiem, kuri vēl nav savas sirdis Dievam atvēruši. Esmu pārliecināts, ka, ja mēs mēģinām savās ikdienas gaitās dzīvot pēc Evaņģēlija principiem, tas atstāj iespaidu uz līdzcilvēkiem – mūsu bērniem, sievām un vīriem, draugiem, kolēģiem un arī svešiem cilvēkiem, kuri to redz. Jo dzīve, kas balstīta Evaņģēlija principos, nenoliedzami ietekmē savstarpējās attiecības un var pat pilnībā izmainīt ne tikai mūsu pašu, bet arī apkārtējo cilvēku likteņus. - Kā var palīdzēt risināt attiecību problēmas ikdienā?- Piemēram, ko nozīmē „mīlēt savu ienaidnieku”? Protams, ka ir cilvēki, kuri kaut kādos jautājumos var būt mūsu pretinieki, un ar savu attieksmi mēs varam parādīt, kā Evaņģēlija vārds iemiesojas dzīvē. Reiz mana kolēģe izstāstīja, ka viņai ir lielas saskarsmes problēmas ar kādu jaunu skolotāju, kurš bija gudrs un izglītots, bet kontakta laikā vienmēr uzsvēra savas zināšanas un demonstrēja augstprātību pret otru cilvēku. Ikdienas darbs kopā ar šo kolēģi viņā vairoja nedrošību un mazvērtības kompleksu. Es teicu, ka būtu nepieciešams ar viņu aprunāties, bet psiholoģiski ievainotā skolotāja nebija spējīga to darīt un palūdza mani to pamēģināt. Piegāju šim kolēģim klāt gaitenī, un es uzsāku sarunu. Protams, ka tas nebija viegli kādam pateikt, ka viņš nav perfekts, bet es uzsāku sarunu, sakot: „Harij, tas ir jauki, ka jūs šeit ar mums kopā strādājat, un jūs patiešām esat ieguvis brīnišķīgu izglītību, bet, ziniet, dažreiz gadās, ka jūsu zināšanas citiem cilvēkiem liek justies mazāk - Kāda bija šī atšķirīgā dzīve praksē?- Kjāra un meiteņu grupa sāka saprast, kas ir Evaņģēlija vēsts par mīlestību. Arī pilsētas baznīcā iedzīvotāji klausījās Evaņģēliju, lūdzas, ieturēja Svēto Vakarēdienu. Bet daudzi rituāli notika automātiski, bez dziļākas izpratnes. Sēžot bumbu patvertnē, meitenes lasīja Evaņģēliju un daudz kas no Kristus teiktā viņu apziņā atdzīvojās un izgaismojās ar Dieva palīgu. Izlasot jau zināmos vārdus, ka otram jādara tas, ko tu gribētu, lai viņš dara Tev, meitenes ar sirdi sajuta, cik tas patiesi ir svarīgi šo norādījumu praktizēt ikdienā ik uz soļa. Piemēram, viņas rūpējās par sievietēm ar bērniem, palīdzēja cilvēkiem nokļūt bumbu patversmē, kāds palika kopā ar vecākiem cilvēkiem, kuriem nebija spēka līdz patversmei nokļūt. Jo Kristus taču saka, ka ikviens, kurš no tīras sirds būs darījis labu savam tuvākajam, būs darījis labu Kristum. Un man šķiet, ka Jēzus mūs nevērtēs pēc rituāliem, ko esam ievērojuši baznīcā, bet gan pēc mūsu dzīvajiem sirds darbiem. Mums nav jāmisionē, bet vienkārši ir jābūt visiem kopā un tas jāiemieso dzīvē. Apustulis Pāvils runā par jauno un veco cilvēku un mēs parasti smejamies, ka šis vecais cilvēks nomirs tikai 15 minūtes pēc mūsu nāves. Bet mums vienalga ir jāmēģina no viņa atbrīvoties. - Kādēļ ir vajadzīga speciāla kustība, – vai to nevar praktizēt jau esošajās baznīcās?- Baznīca ir būvēta uz apustuļiem un praviešiem. Baznīcā ir divi darbības pamatvirzieni – Pētera un Marijas tradīcijas. Pēteriskais virziens balstās uz sakramentiem, bīskapiem, hierarhiju, institūciju. Bet, piemēram, Asīzes Francisks vai citi jaunu kustību radītāji bija cilvēki, kas arī balstījās uz sakramentiem un institucionālo kārtību, bet viņi meklēja formas, kā uzrunāt cilvēkus arī ārpus baznīcas. Marija nebija ne pāvests, ne mācītājs, bet viņa bija visnozīmīgākais cilvēks pasaulē, viņa bija sieviete, kas bija pilnībā atvērta Dieva nodomam. Garīgā sēkla ir tikpat nozīmīga kā hierarhiskā baznīcas institūcija. Caur kristīgām attiecībām mēs rādām pasaulei, ka Jēzus tiešām mīt mūsu vidū ik dienas līdz pasaules galam. Kristus ierodas kā dievišķais imigrants uz zemes un atnes jaunu attiecību kultūru. Kristus ir klāt gan sakramentos, gan baznīcas hierarhijā, gan doktrīnā, kā arī katrā personā, kura nāk man pretim. - Kā norisinās dzīve kopienās?- Focolare kustībā var iesaistīties arī ģimenes cilvēki, bet mūsu konsekrētie locekļi parasti dzīvo komūnās. Mums ir arī publiskās telpas, kas ir atvērtas cilvēkiem, kuri piedalās mūsu organizētajos pasākumos. Mēs dzīvojam kā ģimenē - kopīgi gatavojam ēst, mazgājam drēbes, gludinām utt. Strīdu mūsu starpā nav – ja ir dažādi uzskati par lietām, mēs tos atrisinām pārrunu veidā. Protams, ka reizēm mēs viens otru arī pārprotam vai nesaprotam – bet mēs jau vēl neesam debesīs, kur visi dzīvos pilnīgā harmonijā. Mēs tāpat varam nogurt, iegrimt sāpīgās pārdomās, mums ir nepieciešama vientulība – bet tas viss pieder pie attiecībām. Un ir ļoti svarīgi, lai mēs mācītos atzīt, ka drīkstam būt atšķirīgi. - Kāds ir Focolare ekonomiskais pamats?- Visās aktivitātēs mēs esam atkarīgi no Dieva gribas. Mums nav kolektes, mēs nevācam naudu, mums nav obligātas biedru naudas. Un, acīmredzot, tā ir Dieva griba, ka mēs līdz šim brīdim varam pastāvēt un rīkot dažādas aktivitātes.Focolare kustība atbalsta brālīgās dalīšanās ekonomiskos principus. 1991. gadā Kjāra Ļubiča apmeklēja Brazīliju un bija satriekta, redzot milzīgo atšķirību starp bagātajiem un nabagajiem. Arī starp kustības atbalstītājiem bija liela ekonomiskā atšķirība, un Kjāra teica, ka tas tā nevar būt, jo pārtikušajiem ir jāatbalsta trūcīgākie. Viņai radās ideja veidot ekonomiskus uzņēmumus, ievērojot pirmkristiešu kopienas principus – viņi, brālīgi dalīdamies, uzturēja gan paši sevi, gan pārdeva savas zemes un nolika ziedojumus pie apustuļu kājām, lai Kristus vārds varētu tālāk izplatīties pasaulē. Kjāra ierosināja organizācijas uzņēmumu peļņu dalīt 3 daļās – vienu daļu investēt uzņēmuma attīstībā un uzturēšanā, otru daļu atdot nabadzīgajiem cilvēkiem, bet trešo daļu investēt jaunās ģimenēs ar bērniem. Brālīgās dalīšanās ekonomika ir jauns koncepts, kura pamatā ir pārliecība, ka laimes pamatā nav nauda, bet gan cilvēcīgas attiecības. Tev var būt daudz naudas, bet, ja tev nebūs attiecību, tu būsi un paliksi nabags. Jo mēs jau visi saprotam, ka pašreizējās krīzes iemesls ir tas, ka liela ļaužu daļa Dieva vietā pielūdza naudu. Mūsu ekonomiskais piedāvājums krīzes apstākļos ir – palīdziet viens otram. Kopumā Focolare ir ap 800 uzņēmumu visā pasaulē, kā rezultātā mums ir radusies iespēja nodibināt savu Sofijas universitāti netālu no Florences. Tur attīstās arī zinātne un teoloģiskā doma. Esam arī izveidojuši Focolare nelielas pilsētiņas vairākās pasaules valstīs – Itālijā, Nīderlandē, Vācija, Horvātijā u.c. - Kā Focolare risina dialogu ar citām reliģijām?- Mēs nekad nekoncentrējamies uz atšķirīgo, bet tikai uz kopīgo. Un kopīgais princips, Zelta likums, kas sastopams visās reliģijās, ir – nedari otram to, ko negribi, lai cits dara tev. Kristietībā gan šim jēdzienam ir apliecinošs aspekts – dari to, ko vēlies, lai citi dara tev, bet pamatdoma visām reliģijām ir viena. Svētais Gars ir nolaidies pie kristiešiem, bet Viņš nav galīgi pametis citus cilvēkus. Caur Jēzu pie mums ir atnācis Vārds, bet nekristīgajos cilvēkos arī ir šī Vārda sēkla iesēta kaut kur dziļi iekšā sirdī - Kādi ir jūsu kontakti ar Latvijas luterāņu baznīcu?- Mums ir cieši kontakti. Mēs kopīgi cīnījāmies par to, lai Eiropas Savienība būtu balstīta kristietībā un garīgā idejā, nevis tikai idejā par kopīgo eiro valūtu. Toreiz es satikos ar metodistu un luterāņu baznīcas pārstāvjiem Igaunijā, uzņēmu kontaktus ar atsaucīgo arhibīskapu Vanagu, ciemojos virsvaldē. Bīskaps Pāvils Brūveris ir īpaši atvērts un draudzīgs cilvēks, mēs esam brāļi Kristū – un viņš mani ir uzaicinājis vadīt rekolekcijas luterāņu mācītājiem. Esmu viesojies arī pie Austra un Erisas Rāviņiem, kuri vienmēr mani ir ārkārtīgi laipni uzņēmuši, mums bija arī ļoti jauka un interesanta tikšanās ar mācītāju Rinaldu Grantu. Esmu novērojis, ka Latvijas luterāņu baznīcā ir tiešām ļoti augstā līmenī attīstīts diakonijas darbs un mēs varam no tā daudz ko mācīties. Eiropā ticība bieži vien ir tradīcija. Baltijas valstīs ir stipra ticība, jo cilvēki ir to iznesuši cauri padomju laika aizliegumiem. - Ko, jūsuprāt, nozīmē ikdienas dzīve Kristū?- Attiecības ir Evaņģēlija pamatjēdziens. Tagadējais Romas pāvests Benedikts reiz teica, ka Svētā Trīsvienība ir atstājusi savu zīmi mikrokosmosā, makrokosmosā un katra cilvēka DNS. Cilvēks tikai tad var būt laimīgs, ja viņš dod un saņem mīlestību. Mums, kristiešiem, ir jābūt attiecību cilvēkiem, tas ir Kristus aicinājuma vārds mūsu laikam. Tādēļ mums jātop aizvien tukšākiem no savām iegribām un vajadzībām, lai sirdī būtu vieta citiem cilvēkiem un viņu vajadzībām. Bieži vien mēs nevaram cilvēkiem praktiski palīdzēt grūtībās un sāpēs, bet ir tik svarīgi būt līdzās un viņus uzklausīt. Spēja just līdzi tuvākajam ir liela Dieva dāvana. Mums ir jābūt kopā ar otru viņa sāpēs gluži kā Marijai pie Kristus krusta. Ir jādzīvo tikai šajā tagadnes momentā un visa sava uzmanība jāveltī savam tuvākajam, jo ar viņu šai brīdī ir Dievs. Dievu mīlēt no visas sirds var tikai mīlot savu tuvāko. Tas ir arī mūsu ierocis cīņā ar stresu un daudziem pārbaudījumiem. SVĒTDIENAS RĪTS 6.MARTS, 2010. Nr.5 (1832) |