Lai visi būtu viens (Jņ. 17, 21)
Dēļ šiem vārdiem esam piedzimuši,
lai nestu pasaulē vienotību.
Chiara Lubich

«Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ,
ko Es uz jums esmu runājis»
(Jņ. 15:3).

FONTA LIELUMS  aA aA 
Vai Kristus rīkotos kā es?
Nico Tros. Riga 2010./Ieva Pitruka, autores foto/

Ik pa laikam Rīgā viesojas starptautiskās kustības Focolare Baltijas nodaļas vadītājs Nico Tros. Kustība Focolare (pavards – it.)
aizsākās Itālijas pilsētā Trentā 1944. gadā, kad jauna meitene Kjāra Ļubiča kopā ar citām skolasbiedrenēm bumbu patversmē lasīja Evaņģēliju un līdz pašiem sirds dziļumiem saprata vienkāršo patiesību, ka kristiešu galvenais uzdevums ir veidot mīlestības pilnas attiecības ar līdzcilvēkiem caur Kristus doto vārdu: "Lai visi būtu vienoti, kā Tu, Tēvs, manī un es Tevī ". Focolares biedri īsteno Dieva uzdevumu mīlēt savu tuvāko visvienkāršākajos ikdienas dzīves ritos un profesionālajā darbībā. Ekumeniski ievirzītajā Focolare kustībā darbojas cilvēki no dažādām kristīgajām konfesijām, kā arī jūdu ticības piekritēji, budisti, hinduisti un musulmaņi. Focolare kustība ir saņēmusi Vatikāna svētību - pāvests Pāvils VI to apstiprināja 1964. gadā. Baznīcas piešķirtais oficiālais kustības nosaukums ir „Marijas darbs”, kas jāsaprot tā, ka Focolare garīgā veidā cenšas darīt to, ko Jaunava Marija darīja arī fiziski: radīt Jēzus klātbūtni sabiedrībā.

- Kā praktiskajā dzīvē izpaužas Focolare darbība?

- Focolare darbojas vairāk nekā 190 pasaules valstīs. Kustībai ir vairāki pamatvirzieni: veidojam paši savas komūnas un nelielas pilsētas, atbalstām ekonomiku, kuras pamatā ir brālīgas dalīšanās princips, kā arī darbojamies, ievērojot organizācijas pamatprincipus, - ikviens savā darba vietā. Jēzus Kristus teica: "Kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū." Mūsu biedri aktīvi iesaistās visu veidu garīgajā un sociālajā palīdzībā tiem, kam tas nepieciešams. Strādājam arī ar jaunajām ģimenēm, iesaistām darbos jauniešus un skolēnus. Veidojam komūnas, kurās mēs dzīvojam pēc kristīgās brālības principiem. Vasarās rīkojam Mariapolis tikšanās, kur kopīgi lūdzam un pārrunājam daudzus garīgus un praktiskus jautājumus. Brīvprātīgie organizācijas biedri apvienojas arī pēc profesionālās piederības – tā, piemēram, medicīnas darbinieki nāk kopā un runā par to, kā Focolare īstenotos garīgos principus – mīlestību pret tuvāko, kopienas sajūtu un cilvēku vienotību - ieviest ārstniecības iestādēs. Mums, tāpat kā daudzām jaunajām kustībām, kuras izaugušas baznīcas klēpī, ir uzdevums Evaņģēlija vēsti nepaturēt baznīcu iekšienē, bet nest to ārā pie cilvēkiem, kuri vēl nav savas sirdis Dievam atvēruši. Esmu pārliecināts, ka, ja mēs mēģinām savās ikdienas gaitās dzīvot pēc Evaņģēlija principiem, tas atstāj iespaidu uz līdzcilvēkiem – mūsu bērniem, sievām un vīriem, draugiem, kolēģiem un arī svešiem cilvēkiem, kuri to redz. Jo dzīve, kas balstīta Evaņģēlija principos, nenoliedzami ietekmē savstarpējās attiecības un var pat pilnībā izmainīt ne tikai mūsu pašu, bet arī apkārtējo cilvēku likteņus.

- Kā var palīdzēt risināt attiecību problēmas ikdienā?

- Piemēram, ko nozīmē „mīlēt savu ienaidnieku”? Protams, ka ir cilvēki, kuri kaut kādos jautājumos var būt mūsu pretinieki, un ar savu attieksmi mēs varam parādīt, kā Evaņģēlija vārds iemiesojas dzīvē. Reiz mana kolēģe izstāstīja, ka viņai ir lielas saskarsmes problēmas ar kādu jaunu skolotāju, kurš bija gudrs un izglītots, bet kontakta laikā vienmēr uzsvēra savas zināšanas un demonstrēja augstprātību pret otru cilvēku. Ikdienas darbs kopā ar šo kolēģi viņā vairoja nedrošību un mazvērtības kompleksu. Es teicu, ka būtu nepieciešams ar viņu aprunāties, bet psiholoģiski ievainotā skolotāja nebija spējīga to darīt un palūdza mani to pamēģināt. Piegāju šim kolēģim klāt gaitenī, un es uzsāku sarunu. Protams, ka tas nebija viegli kādam pateikt, ka viņš nav perfekts, bet es uzsāku sarunu, sakot: „Harij, tas ir jauki, ka jūs šeit ar mums kopā strādājat, un jūs patiešām esat ieguvis brīnišķīgu izglītību, bet, ziniet, dažreiz gadās, ka jūsu zināšanas citiem cilvēkiem liek justies mazāk
vērtīgiem un būtu jauki, ja jums izdotos tās citiem pasniegt nedaudz pieticīgākā veidā.” Es piesarku, jo bija tiešām grūti to visu viņam teikt, bet dīvainā kārtā jaunais skolotājs bija pateicīgs par šo sarunu, izmainīja savu pašizteiksmes veidu un turpmāk ļoti labi satika ar kolēģi, kurai bija problēmas.Mūsu organizācijā ir iesaistījušās daudzas jaunas ģimenes ar bērniem. Viņi satiekoties apspriež savu attiecību pieredzi un kopīgi mēģina risināt problēmas. Precētie pāri palīdz jaunajiem. Mūsu filozofija nesakrīt ar no ASV aizgūto psiholoģisko līniju, kuras pamatā ir iemācīties mīlēt sevi un cīnīties par savām tiesībām. Precētiem pāriem šāda taktika var drīzāk palīdzēt cīnīties katram par sevi, nevis domāt, kā kopīgi risināt problēmas.
Kaut arī mūsu organizācija ir balstīta katoļu baznīcas tradīcijās, mūsu mērķis nav citu konfesiju pārstāvjus pārliecināt mainīt konfesiju, jo mums visiem ir kopīga Evaņģēlija vēsts. Pirms desmit gadiem Luterāņu alianse kopīgi ar katoļiem parakstīja līgumu par pestīšanas jēdziena izpratni. Agrāk notika lieli strīdi, jo katoļi teica: vienīgi darbi, bet luterāņi atbildēja: vienīgi ticība. Un tad abas konfesijas nāca pie secinājuma, ka mēs runājam par vienu un to pašu jēdzienu, tikai apskatām to no dažādām pusēm. Šī vienošanās bija lielas progress ekumeniskās kustības attīstībā.
Kjāra Lubiča izprata Evaņģēliju kā Svētās Trīsvienības dzīvi šeit uz zemes. Mums jādzīvo trīsvienīgu dzīvi un jābūt gataviem atdot savu dzīvi par citiem. Viņa runāja par šo kopības sajūtu ar savu mācītāju, bet arī viņš nesaprata, ko īsti viņa ar to domā. Viņš teica: „Kjāra runā par vienotību – tas nāk no komunisma, viņa runā par Evaņģēliju – tas raksturīgs protestantiem, meitene piemin mīlestību – bet tas jau ir tikai filmās (Eros).” Toreiz baznīcās ļoti maz runāja par mīlestību.

- Kāda bija šī atšķirīgā dzīve praksē?

- Kjāra un meiteņu grupa sāka saprast, kas ir Evaņģēlija vēsts par mīlestību. Arī pilsētas baznīcā iedzīvotāji klausījās Evaņģēliju, lūdzas, ieturēja Svēto Vakarēdienu. Bet daudzi rituāli notika automātiski, bez dziļākas izpratnes. Sēžot bumbu patvertnē, meitenes lasīja Evaņģēliju un daudz kas no Kristus teiktā viņu apziņā atdzīvojās un izgaismojās ar Dieva palīgu. Izlasot jau zināmos vārdus, ka otram jādara tas, ko tu gribētu, lai viņš dara Tev, meitenes ar sirdi sajuta, cik tas patiesi ir svarīgi šo norādījumu praktizēt ikdienā ik uz soļa. Piemēram, viņas rūpējās par sievietēm ar bērniem, palīdzēja cilvēkiem nokļūt bumbu patversmē, kāds palika kopā ar vecākiem cilvēkiem, kuriem nebija spēka līdz patversmei nokļūt. Jo Kristus taču saka, ka ikviens, kurš no tīras sirds būs darījis labu savam tuvākajam, būs darījis labu Kristum. Un man šķiet, ka Jēzus mūs nevērtēs pēc rituāliem, ko esam ievērojuši baznīcā, bet gan pēc mūsu dzīvajiem sirds darbiem. Mums nav jāmisionē, bet vienkārši ir jābūt visiem kopā un tas jāiemieso dzīvē. Apustulis Pāvils runā par jauno un veco cilvēku un mēs parasti smejamies, ka šis vecais cilvēks nomirs tikai 15 minūtes pēc mūsu nāves. Bet mums vienalga ir jāmēģina no viņa atbrīvoties.

- Kādēļ ir vajadzīga speciāla kustība, – vai to nevar praktizēt jau esošajās baznīcās?

- Baznīca ir būvēta uz apustuļiem un praviešiem. Baznīcā ir divi darbības pamatvirzieni – Pētera un Marijas tradīcijas. Pēteriskais virziens balstās uz sakramentiem, bīskapiem, hierarhiju, institūciju. Bet, piemēram, Asīzes Francisks vai citi jaunu kustību radītāji bija cilvēki, kas arī balstījās uz sakramentiem un institucionālo kārtību, bet viņi meklēja formas, kā uzrunāt cilvēkus arī ārpus baznīcas. Marija nebija ne pāvests, ne mācītājs, bet viņa bija visnozīmīgākais cilvēks pasaulē, viņa bija sieviete, kas bija pilnībā atvērta Dieva nodomam. Garīgā sēkla ir tikpat nozīmīga kā hierarhiskā baznīcas institūcija. Caur kristīgām attiecībām mēs rādām pasaulei, ka Jēzus tiešām mīt mūsu vidū ik dienas līdz pasaules galam. Kristus ierodas kā dievišķais imigrants uz zemes un atnes jaunu attiecību kultūru. Kristus ir klāt gan sakramentos, gan baznīcas hierarhijā, gan doktrīnā, kā arī katrā personā, kura nāk man pretim.
Kristietība aug reizē ar Kristu un Svēto Garu. Kristus mācekļiem saka: pašlaik es jums vēl nevaru visu atklāt, bet es jums sūtīšu Aizstāvi un Mierinātāju, un Viņš jums visu pastāstīs. Evaņģēlijs radās ticībā ļoti spēcīgajā pirmkristiešu vidē un man, jaunekļa gados, to lasot, bija sajūta, ka mūsu kristiešu ikdienas dzīvē kaut kas pietrūkst. Es devos pie jezuītu tēva un pajautāju: „Tēvs, vai jūs varat man ieteikt kādu klosteri, kur kristieši dzīvo kā pirmie kristieši?” Mācītājs paskatījās uz mani lielām acīm un neko neatbildēja. Pāris mēnešus vēlāk es satiku kādu cilvēku, kurš bija Focolare pārstāvis un sarunā ar viņu es pēkšņi sajutu to pirmkristiešu izpratni, ko biju meklējis. Es to varu skaidrot tā: Svētais Gars kristiešiem pamazām atklāj Evaņģēliju. Pirmajā gadsimtā akcents bija uz Rakstu izpratni, tā laika ticība bija skarba, daudzi devās tuksnesī un vienatnē mēģināja izprast Kristus vēsti. Asīzes Francisks zināmajā tekstā ielika jaunu sapratni – viņš it kā izcēla vienu atsevišķu Evaņģēlija aspektu par pieticību un vienkāršību. Un Kristus vārds vienmēr atbilda katra laika vajadzībām. Kad baznīca bija kļuvusi pārāk bagāta, Viņš sūtīja Asīzes Francisku, lai kristieši attaptos no šīm pārmērībām. Tā kā baznīca vienmēr atrodas meklējumu ceļā, man šķiet, ka pašlaik pasaule ir nobriedusi vienotības un kopienas idejai, jo ir kļuvusi par globālu ciematu.
Kristietība man jaunībā nozīmēja daudz un dažādas lietas, bet, kad es 19 gadu vecumā satikos ar Focolare pārstāvi, tad man tā atklājās kā mīlestība. Un es jautāju: bet kas man jādara? Viņš atbildēja: pirmkārt, kad tu aizej mājās, saskati Jēzu Kristu savā mātē un tēvā. Jo to, ko tu dari savam tuvākajam, to tu dari Jēzus dēļ. Es devos mājās un sāku darboties pie savām studiju lietām, kad mans tēvs palūdza viņam kaut ko padot no plaukta. Tajā brīdī es biju aizņemts ar citām lietām un jau grasījos atcirst, ka pašlaik man nav laika, bet man prātu pāršalca apjausma, ka tas nav mans tēvs, bet Jēzus, kurš man kaut ko jautā. Un, tikai nesmejieties, bet man tajā brīdī ienāca prātā mūsu Nīderlandes karaliene Juliāna – ja viņa kādam kaut ko prasītu, tas viņai tiktu aiznests uz samta spilventiņa. Es piecēlos no saviem neatliekamajiem darbiem un pasniedzu tēvam prasīto. Un ziniet, tā bija pirmā apzinātā kristīgā rīcība manā dzīvē. Arī pirms tam es biju kristīgs puika, mīlēju savus vecākus un brāļus. Bet kopš tā brīža manā sirdī ienāca tāds kā kristīgais filtrs, kas allaž brīdināja – nē, Nico, šādi gan nevajag darīt, labāk dari tā! Tā bija liela iekšējā revolūcija – līdz tam es darīju visas lietas automātiski, bet turpmāk es vienmēr piedomāju, vai Kristus arī tā darītu? Es piestrādāju restorānā pēc mācībām, kā jau visi studenti dara, un manī notikušās izmaiņas pamanīja arī tur. Es tiešām no sirds iemīlēju Jēzu un tādēļ arī ar lielu mīlestību liku kartupeļus un gaļu uz apmeklētāju šķīvjiem, jo arī viņos spēju saskatīt Jēzu Kristu. Cilvēki jautāja: „Nico, kas ar tevi ir noticis?” Es biju laimīgs, jo biju atradis kristietības pamatus. Kristus nāca uz zemes ne tikai tādēļ, lai iedibinātu baznīcu, bet arī, lai glābtu cilvēci ne tikai nākamajā dzīve, bet arī šeit uz zemes. Manas jaunības laikā baznīca vairāk orientējās uz nākamo dzīvi un postulēja, ka zemes dzīvē mēs vienīgi grimstam sāpēs un ciešanās. Bet Jēzus arī dziedināja cilvēkus uz zemes.

- Kā norisinās dzīve kopienās?

- Focolare kustībā var iesaistīties arī ģimenes cilvēki, bet mūsu konsekrētie locekļi parasti dzīvo komūnās. Mums ir arī publiskās telpas, kas ir atvērtas cilvēkiem, kuri piedalās mūsu organizētajos pasākumos. Mēs dzīvojam kā ģimenē - kopīgi gatavojam ēst, Nico Trosmazgājam drēbes, gludinām utt. Strīdu mūsu starpā nav – ja ir dažādi uzskati par lietām, mēs tos atrisinām pārrunu veidā. Protams, ka reizēm mēs viens otru arī pārprotam vai nesaprotam – bet mēs jau vēl neesam debesīs, kur visi dzīvos pilnīgā harmonijā. Mēs tāpat varam nogurt, iegrimt sāpīgās pārdomās, mums ir nepieciešama vientulība – bet tas viss pieder pie attiecībām. Un ir ļoti svarīgi, lai mēs mācītos atzīt, ka drīkstam būt atšķirīgi.

- Kāds ir Focolare ekonomiskais pamats?

- Visās aktivitātēs mēs esam atkarīgi no Dieva gribas. Mums nav kolektes, mēs nevācam naudu, mums nav obligātas biedru naudas. Un, acīmredzot, tā ir Dieva griba, ka mēs līdz šim brīdim varam pastāvēt un rīkot dažādas aktivitātes.Focolare kustība atbalsta brālīgās dalīšanās ekonomiskos principus. 1991. gadā Kjāra Ļubiča apmeklēja Brazīliju un bija satriekta, redzot milzīgo atšķirību starp bagātajiem un nabagajiem. Arī starp kustības atbalstītājiem bija liela ekonomiskā atšķirība, un Kjāra teica, ka tas tā nevar būt, jo pārtikušajiem ir jāatbalsta trūcīgākie. Viņai radās ideja veidot ekonomiskus uzņēmumus, ievērojot pirmkristiešu kopienas principus – viņi, brālīgi dalīdamies, uzturēja gan paši sevi, gan pārdeva savas zemes un nolika ziedojumus pie apustuļu kājām, lai Kristus vārds varētu tālāk izplatīties pasaulē. Kjāra ierosināja organizācijas uzņēmumu peļņu dalīt 3 daļās – vienu daļu investēt uzņēmuma attīstībā un uzturēšanā, otru daļu atdot nabadzīgajiem cilvēkiem, bet trešo daļu investēt jaunās ģimenēs ar bērniem. Brālīgās dalīšanās ekonomika ir jauns koncepts, kura pamatā ir pārliecība, ka laimes pamatā nav nauda, bet gan cilvēcīgas attiecības. Tev var būt daudz naudas, bet, ja tev nebūs attiecību, tu būsi un paliksi nabags. Jo mēs jau visi saprotam, ka pašreizējās krīzes iemesls ir tas, ka liela ļaužu daļa Dieva vietā pielūdza naudu. Mūsu ekonomiskais piedāvājums krīzes apstākļos ir – palīdziet viens otram. Kopumā Focolare ir ap 800 uzņēmumu visā pasaulē, kā rezultātā mums ir radusies iespēja nodibināt savu Sofijas universitāti netālu no Florences. Tur attīstās arī zinātne un teoloģiskā doma. Esam arī izveidojuši Focolare nelielas pilsētiņas vairākās pasaules valstīs – Itālijā, Nīderlandē, Vācija, Horvātijā u.c.

- Kā Focolare risina dialogu ar citām reliģijām?

- Mēs nekad nekoncentrējamies uz atšķirīgo, bet tikai uz kopīgo. Un kopīgais princips, Zelta likums, kas sastopams visās reliģijās, ir – nedari otram to, ko negribi, lai cits dara tev. Kristietībā gan šim jēdzienam ir apliecinošs aspekts – dari to, ko vēlies, lai citi dara tev, bet pamatdoma visām reliģijām ir viena. Svētais Gars ir nolaidies pie kristiešiem, bet Viņš nav galīgi pametis citus cilvēkus. Caur Jēzu pie mums ir atnācis Vārds, bet nekristīgajos cilvēkos arī ir šī Vārda sēkla iesēta kaut kur dziļi iekšā sirdī

- Kādi ir jūsu kontakti ar Latvijas luterāņu baznīcu?

- Mums ir cieši kontakti. Mēs kopīgi cīnījāmies par to, lai Eiropas Savienība būtu balstīta kristietībā un garīgā idejā, nevis tikai idejā par kopīgo eiro valūtu. Toreiz es satikos ar metodistu un luterāņu baznīcas pārstāvjiem Igaunijā, uzņēmu kontaktus ar atsaucīgo arhibīskapu Vanagu, ciemojos virsvaldē. Bīskaps Pāvils Brūveris ir īpaši atvērts un draudzīgs cilvēks, mēs esam brāļi Kristū – un viņš mani ir uzaicinājis vadīt rekolekcijas luterāņu mācītājiem. Esmu viesojies arī pie Austra un Erisas Rāviņiem, kuri vienmēr mani ir ārkārtīgi laipni uzņēmuši, mums bija arī ļoti jauka un interesanta tikšanās ar mācītāju Rinaldu Grantu. Esmu novērojis, ka Latvijas luterāņu baznīcā ir tiešām ļoti augstā līmenī attīstīts diakonijas darbs un mēs varam no tā daudz ko mācīties. Eiropā ticība bieži vien ir tradīcija. Baltijas valstīs ir stipra ticība, jo cilvēki ir to iznesuši cauri padomju laika aizliegumiem.

- Ko, jūsuprāt, nozīmē ikdienas dzīve Kristū?

- Attiecības ir Evaņģēlija pamatjēdziens. Tagadējais Romas pāvests Benedikts reiz teica, ka Svētā Trīsvienība ir atstājusi savu zīmi mikrokosmosā, makrokosmosā un katra cilvēka DNS. Cilvēks tikai tad var būt laimīgs, ja viņš dod un saņem mīlestību. Mums, kristiešiem, ir jābūt attiecību cilvēkiem, tas ir Kristus aicinājuma vārds mūsu laikam. Tādēļ mums jātop aizvien tukšākiem no savām iegribām un vajadzībām, lai sirdī būtu vieta citiem cilvēkiem un viņu vajadzībām. Bieži vien mēs nevaram cilvēkiem praktiski palīdzēt grūtībās un sāpēs, bet ir tik svarīgi būt līdzās un viņus uzklausīt. Spēja just līdzi tuvākajam ir liela Dieva dāvana. Mums ir jābūt kopā ar otru viņa sāpēs gluži kā Marijai pie Kristus krusta. Ir jādzīvo tikai šajā tagadnes momentā un visa sava uzmanība jāveltī savam tuvākajam, jo ar viņu šai brīdī ir Dievs. Dievu mīlēt no visas sirds var tikai mīlot savu tuvāko. Tas ir arī mūsu ierocis cīņā ar stresu un daudziem pārbaudījumiem.

SVĒTDIENAS RĪTS 6.MARTS, 2010. Nr.5 (1832)