| Dzīvības Vārds 2020.04 |
«Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic» (Jņ. 20:29).Jāņa Evaņģēlijs apraksta apustuļu, Marijas Magdalēnas un citu mācekļu tikšanās reizes ar Augšāmcēlušos Jēzu. Viņš parādījās saviem sekotājiem vairākas reizes savā miesā nesdams krusta zīmes, lai no jauna atvērtu viņu sirdis priekam un cerībai. Apustulis Toms nav klāt vienā no šādām tikšanās reizēm. Citi, kuri bija satikuši Kungu paziņo viņam par šo brīnumaino notikumu, iespējams vēloties ar viņu dalīties tajā pašā priekā. Bet Toms nepieņem šādu netiešu liecību. Viņš vēlas redzēt un pieskarties Jēzum personīgi. Tas arī notiek pēc dažām dienām: Jēzus no jauna parādās mācekļu pulkam, kuru vidū beidzot ir arī Toms, kas atzīstas ticībā un savā pilnīgā piederībā Augšāmcēlušajam: “Mans Kungs un mans Dievs!”. Jēzus viņam atbild: «Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic».Šis Evaņģēlijs ir uzrakstīts pēc tam, kad Jēzus dzīves, nāves un augšāmcelšanās aculiecinieki jau bija miruši. Bija neizbēgams, ka evaņģēlija vēsts tiek uzticēta nākamajām paaudzēm, ka tā izplatīšana balstītos uz to liecībām, kas iepriekš bija saņēmuši labo vēsti. Šeit sākas Baznīcas laiks, tas ir Dieva tautas, kas turpina sludināt Jēzus vēsti uzticīgi to izplatot un dzīvojot saskaņā ar viņa vārdiem. Arī mēs visi esam satikušies ar Jēzu, Evaņģēliju, kristīgo ticību ar citu liecinieku starpniecību. Un esam ieticējuši. Šī iemesla dēļ “esam svētīgi”. «Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic»Lai dzīvotu pēc šie vārdiem, atcerēsimies Kjāras Lubich aicinājumu: «Viņš vēlas tevī un visos cilvēkos, kas nav dzīvojuši viņam līdzās, tikpat spēcīgu pārliecību kāda bija Apustuļiem. Jēzus tev grib teikt, ka tu neesi apdalīts attiecībā pret tiem, kas viņu bija redzējuši. Patiešām, tev ir ticība un tas ir, tā teikt, jauns veids kā “redzēt” Jēzu. Ticībā tu vari viņam tuvoties, iedziļināties viņā, satikt viņu savas sirds dziļumos. Ticībā tu vari viņu atklāt, kur divi vai trīs brāļi ir vienoti viņa vārdā, vai Baznīcā, kas ir viņa turpinājums. [...]. Šie Jēzus vārdi ir tev aicinājums atdzīvināt savu ticību, negaidot atbalstu vai zīmes lai virzītos uz priekšu garīgajā dzīvē, nešaubīties par Kristus klātbūtni savā un visas pasaules vēsturē, arī tad, ja būtu iespaids, ka Viņš ir tālu. [...]. Viņš vēlas lai tu ticētu viņa mīlestībai arī grūtās situācijās vai sastopoties ar nepārvaramām problēmām». Anna ir jauna austrāliešu meitene, kas no dzimšanas ir ar smagu invaliditāti. Viņa stāsta: «Pusaudzes vecumā es jautāju, kāpēc neesmu mirusi pie dzimšanas, jo bija ļoti smagi dzīvot ar savu invaliditāti. Mani vecāki, kas dzīvoja saskaņā ar Dzīvības vārdu, man vienmēr deva vienu un to pašu atbildi: “Anna, Dievs tevi bezgalīgi mīl un viņam ir īpašs plāns attiecībā uz tevi”. Sadzīvot ar maniem fiziskajiem ierobežojumiem man palīdzēja doma neļaut sevi paralizēt grūtībām, bet gan censties “mīlēt pirmajai” citus, kā Dievs ir darījis ar mums. Es novēroju, ka situācija man apkārt izmainījās un daudzi cilvēki no savas puses kļuva pret mani atvērtāki un ne tikai. No sava tēva es biju saņēmusi personīgu novēlējumu, kuru varēju atvērt tikai pēc viņa nāves un tur bija rakstīts: “Manā naktī nav tumsas”. Tā ir mana ikdienas pieredze: katru reizi, kad es izvēlos mīlēt un kalpot savam tuvākajam, pazūd visa tumsa un es izjūtu Dieva mīlestību uz sevi». Letizia Magri |