Lai visi būtu viens (Jņ. 17, 21)
Dēļ šiem vārdiem esam piedzimuši,
lai nestu pasaulē vienotību.
Chiara Lubich

«Priecājieties ar priecīgajiem,
raudiet ar tiem, kas raud»
(Rom. 12:15).

FONTA LIELUMS  aA aA 
Dzīvības Vārds 2019.11

«Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud» (Rom. 12:15).

Pēc tam kad apustulis Pāvils Romas kristiešiem bija aprakstījis lielās dāvanas, kuras Dievs dāvājis cilvēcei Jēzū un Svētajā Garā, viņš norāda kādā veidā jāatbild uz saņemto žēlastību, īpaši to kas attiecas uz savstarpējām attiecībām.

Pāvils aicina pāriet no mīlestības uz ticības brāļiem uz evaņģēlisko mīlestību, kas attiecas uz visiem cilvēkiem, jo ticīgajiem mīlestībai nav robežu, tā nevar būt ierobežota ar atsevišķiem cilvēkiem.

Īpaši interesanti ka pirmajā vietā minēta priecāšanās kopā ar brāļiem. Patiešām, saskaņā ar Baznīcas tēvu Jāni Hrizostomu, skaudības dēļ ir daudz grūtāk dalīties citu priekā nekā to bēdās.

Sekot šiem vārdiem šķiet pārāk grūti, tie šķiet kā nesasniedzama virsotne. Tomēr tas kļūst iespējams, jo ticīgos uztur Kristu mīlestība, no kuras nekas un neviena radība nekad mūs nespēj šķirt (sal. Rom. 8:35-38).

«Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud»

Komentējot šos Pāvila vārdus, Kjāra Lubich raksta: «Kristīgā garā mīlēt nozīmē padarīt sevi “par vienu” ar ikvienu brāli [...]: cik iespējams dziļi ieiet otra dvēselē, patiešām saprast viņa problēmas, viņa vajadzības, dalīties viņa bēdās, viņa priekos. Tas nozīmē noliekties pār otru, kaut kādā nozīmē kļūt par otru, padarīt sevi par otru. Šī ir kristietība, Jēzus kļuva par cilvēku, viņš kļuva par vienu no mums lai padarītu mūs par Dievu. Šādā veidā cilvēks jūtas saprasts un atbalstīts».

Tas ir aicinājums “iejusties otra ādā” kā konkrētas mīlestības izpausme. Iespējams mātes mīlestība ir labākais piemērs lai ilustrētu šo vārdu īstenošanu dzīvē: māte zina kā dalīties sava bērna priekā un bēdās bez spriedumiem un aizspriedumiem.

«Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud»

Lai dzīvotu pēc tik liela mīlestības mēra neieslēdzoties savās rūpēs un interesēs, savā pasaulē ir viens noslēpums: stiprināt vienotību ar Dievu, attiecības ar 1 K. Lubich. Savstarpējā mīlestība: vienotības garīguma sirds. Tikšanās ar pareizticīgajiem kristiešiem, Kastelgandolfo, 30. marts, 1989.g, 4. lpp. Viņu, kas ir pašas Mīlestības avots. Ir paruna, ka koka vainags atbilst sakņu izmēram. Tāpat ir arī ar mums: ja dienu no dienas mūsu attiecības ar Dievu kļūs dziļākas, mūsos pieaugs vēlme dalīties tuvākā priekos un nest viņa nastas. Mūsu sirds atvērsies un kļūs arvien spējīgāka uztvert, ko tuvākais izdzīvo pašreizējā dzīves momentā. Un mīlestība uz brāli savukārt ļaus ieiet dziļākās attiecībās ar Dievu.

Šādi dzīvojot mēs piedzīvosim pārmaiņas sev apkārt, sākot no attiecībām ģimenē, skolā, darba vietā, sabiedrībā un ar pateicību atklāsim, ka patiesa un nesavtīga mīlestība agrāk vai vēlāk kļūst savstarpēja. Šī ir divu ģimeņu, kristiešu un musulmaņu, pieredze par kopā pārdzīvotām grūtībām un cerību. Kad Bens smagi saslima, Tatjana un Pauls bija slimnīcā kopā ar Bena sievu Basmu un diviem bērniem līdz pat pašām beigām. Taču tad, lai gan bija lielas sāpes par vīra zaudējumu, viņa kopā ar saviem kristiešu draugiem uz paklājiņa, kas vērsts Mekas virzienā lūdzās par citu smagi slimu cilvēku. Basma stāsta: «Vislielākais prieks ir justies kā daļa no vesela ķermeņa, kurā ikvienam rūp otra labums».

Letizia Magri