| Dzīvības Vārds 2017.02 |
«Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu.» (Ec. 36,26)Ar vārdu sirds mums saistās tādas lietas kā pieķeršanās, jūtas, kaislības. Tomēr bībeles rakstītājiem tas ir daudz kas vairāk: sirds kopā ar garu ir cilvēka dzīves centrā, vieta kurā tiek pieņemti lēmumi, notiek iekšējā un garīgā dzīve. Miesas sirds pakļaujas Dieva vārdam, tā ļauj sevi vadīt un tā uztur “miera domas” attiecībā uz brāļiem. Akmens sirds, turpretī, ir sevī noslēgusies, nav spējīga ieklausīties un būt žēlsirdīga. Vai mums ir nepieciešama jauna sirds un jauns gars? Pietiek palūkoties mums apkārt. Vardarbība, korupcija, kari rodas no akmens sirdīm, kuras ir noslēgušas sevi Dieva plānam attiecībā uz radību. Vai gadījumā arī mēs, ja atklāti ielūkojamies sevī, bieži nevadāmies pēc personīgajām vēlmēm? Vai tiešām mīlestība vada mūsu lēmumus, vai tas ir otra labums? Uzlūkodams šo mūsu nabaga cilvēcisko stāvokli Dievs tiek līdzjūtībā aizkustināts. Viņš mūs pazīst labāk par mums pašiem un zina, ka mums nepieciešama jauna sirds. Viņš to sola pravietim Ecekielam, ar to domādams ne tikai atsevišķas personas, bet visu savu tautu. Dieva sapnis ir no jauna radīt lielu cilvēku ģimeni, kā to bija ieplānojis jau no sākuma, ko vada savstarpējās mīlestības likums. Vēsturē mēs bieži redzam, ka no vienas puses esam nespējīgi izpildīt Dieva plānu, no otras Dievs nekad nepagurst mums palīdzēt, līdz pat tam ka pats mums apsola dot jaunu sirdi un jaunu garu. Savu solījumu viņš pilnībā izpilda, atsūtīdams uz zemi savu Dēlu un dāvādams savu Garu Vasarsvētku dienā. No tā dzimst draudze – pirmo kristiešu draudze Jeruzalemē – cilvēces ikona, ko raksturo «viena sirds un viena dvēsele» Arī es, kas rakstu šo īso komentāru, arī tu, kas to lasi vai klausies, esam aicināti ņemt dalību šajā jaunajā cilvēcē. Vēl vairāk, mēs esam aicināti to veidot sev apkārt, darīt par klātesošu mūsu dzīves un darba vietās. Padomāsim cik liela misija mums tiek uzticēta un cik liela uzticēšanās Dievam ir attiecībā uz mums. Tā vietā lai justos nomākti sabiedrībā, kura bieži mums šķiet tik samaitāta, tā vietā lai padotos ļaunuma priekšā, kas ir lielāks par mums un noslēgtos vienaldzībā, paplašināsim sirdi «pēc Jēzu Sirds mēra. Cik daudz darba lai to panāktu! Bet tā ir vienīgā lieta kas nepieciešama. Paveicot šo, viss ir padarīts». Šis ir Kjāras Lubich aicinājums, un viņa turpina: «Tas nozīmē mīlēt ikvienu, kas atrodas blakus, kā Dievs viņu mīl. Ņemot vērā, ka atrodamies laikā, mīlēsim tuvāko vienu pēc otra, nepaturot sevī pieķeršanos brālim, ko satikām pirms minūtes» Neuzticēsimies saviem spēkiem un spējām, kas ir nepilnīgi, bet gan Dieva dāvanai: «Jums došu jaunu sirdi, un ielikšu jūsos jaunu garu». Ja paliksim uzticīgi aicinājumam mīlēt ikvienu, ja ļausim sevi vadīt iekšējai Gara balsij, mēs kļūsim par jaunās cilvēces šūnām, jaunās pasaules veidotājiem lielā tās tautu un kultūru daudzveidībā. Fabio Ciardi Dzīvosim saskaņā ar šo vārdu, ko izvēlējusies ekumēniska grupa no Vācijas, kopā ar daudziem brāļiem un māsām no dažādām Baznīcām, ļaujot sevi vadīt šim Dieva apsolījumam visa šī gada laikā, kurā pieminam Reformācijas 500 gadadienu. |