| Dzīvības Vārds 2017.04 |
“Paliec pie mums, jo tuvojas vakars” (Lk. 24:29).Šis lūgums ir adresēts svešiniekam, kuru divi biedri satika ceļā no Jeruzalemes uz Emmaus ciematu brīdī, kad tie savā starpā “runāja un apspriedās” par visām lietām kas pilsētā iepriekšējās dienās bija notikušas, un tas šķieta vienīgais, kas nekā nezināja par šo lietu. Tāpēc šie divi sastādot viņam kompāniju pastāstīja par “pravieti, kas bija liels vārdos un darbos Dieva un cilvēku priekšā” un uz kuru bija likuši savu cerību. Par to, ka viņš tika viņu priekšnieku, augsto priesteru un jūdu pašpārvaldes nodots romiešiem un vēlāk notiestāts uz nāvi un sists krustā. Tā bija milzīga traģēdija, kuras jēgu tie nevarēja saprast. Ceļā svešinieks balstoties uz Rakstiem viņiem palīdzēja saprast šo notikumu nozīmi un no jauna iededza viņu sirdīs cerību. Sasniedzot Emmaus viņi ielūdza to uz vakariņām: “Paliec pie mums, jo tuvojas vakars”. Kopā esot pie galda nepazīstamais svētī maizi un dod to viņiem. Šis ir žests, kas ļāva viņiem to atpazīt: Krustāsistais bija miris un tagad ir augšāmcēlies! Tajā brīdī šie divi maina savu plānu: tie atgriežas Jeruzalemē, lai sameklētu pārējos mācekļus un dalītos ar šiem lielajiem jaunumiem. Arī mēs varam justies vīlušies, izbiedēti, zaudējuši dūšu sajūtot briesmīgu nespēju netaisnību priekšā, kas skar nevainīgus un neaizsargātus cilvēkus. Arī mūsu dzīvē netrūkst sāpju, nedrošību, neskaidrību, … Un cik ļoti mēs vēlamies tos pārveidot par mieru, cerību, gaismu mums un citiem. Vai mēs gribam satikt Kādu, kas mūs līdz galam saprot un apgaismo dzīves ceļu? Jēzus, Dievs cilvēks, lai spētu mūs katru sasniegt mūsu individuālajā situācijā, no brīvas gribas piekrita piedzīvot sāpju tuneli, līdzīgi kā tas ir ar mums. Tās ir gan fiziskās sāpes, gan arī iekšējās sāpes: pārdzīvojot draugu nodevību, līdz pat tam ka jutās Dieva, ko vienmēr sauca par savu Tēvu, pamests. Savas nesatricināmās ticības dēļ Dieva mīlestībai, viņš pārvarēja šīs milzīgās sāpes no jauna uzticoties Tēvam un no Tēva viņš saņēma jaunu dzīvi. Uz šī ceļa viņš ir nolicis arī mūs cilvēkus un vēlas iet kopā ar mums: “... Viņš ir klātešošs visā, kas mums sāp… Centīsimies atpazīt Jēzu visās dzīves raizēs un grūtībās, visās neskaidrībās, personīgajās un citu nelaimēs, apkārtējo cilvēku ciešanās. Tas ir viņš, jo viņš tās ir paņēmis uz sevi. Pietiktu padarīt kaut ko konkrētu, lai atvieglotu “viņa” ciešanas trūcīgajos... lai mēs no jauna atrastu dzīves pilnību”. Septiņu gadus veca meitene stāsta par savu pieredzi: “Man bija ļoti sāpīgi, kad manu tēvu ielika cietumā. Es mīlēju viņā Jēzu un neraudāju, kad apciemojām viņu cietumā”. Tāpat jauna sieva stāsta: “Es biju kopā ar savu vīru Robertu viņa dzīves pēdējos mēnešus, kad viņam bija uzstādīta diagnoze, kas nedeva nekādu cerību. Es viņu neastāju ne uz vienu mirkli. Uzlūkojot viņu es redzēju Jēzu… Roberts bija uz krusta, patiešām uz krusta.” Viņu savstarpējā mīlestība kļuva par gaismu viņu draugiem, kas sacentās savstarpējā palīdzībā, nekad nenokarot galvu un izplatot to tālāk, radot sociālās attīstības biedrību “Abbraccio Planetario” (Vispasaules apskāviens). “Mūsu pieredze ar Robertu”, stāstīja viens no draugiem, “mūs iedvesmoja viņam sekot patiesā ceļā pie Dieva. Bieži uzdodam jautājumu kāda jēga ir ciešanām, slimībām, nāvei. Domāju, ka visiem kam bija dāvāta izdevība būt blakus Robertam viņa pēdējā dzīves posmā atbilde ir ļoti skaidra”. Šajā mēnesī visi kristieši svin Jēzus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Tā ir izdevība, lai no jauna iekvēlinātu mūsu ticību Dieva mīlestībai, kas ļauj mums pārveidot sāpes mīlestībā. Ikviena vientulība, nesakaņa, neveiksme un pati nāve mums var kļūt par miera un gaismas avotu. Esot pārliecināti par Dieva klātbūtni ikviena no mums dzīvē, jebkurā situācijā, ar ticību atkārtosim Emmaus mācekļu lūgumu: “Paliec pie mums, jo tuvojas vakars”. Letizia Magri |