«Tāpēc esiet nomodā, jo jūs nezināt, kurā dienā jūsu Kungs nāks» (Mt. 24:42). Šajā Mateja Evaņģēlija fragmentā Jēzus sagatavo mācekļus savai pēdējai atnākšanai, kas notiks negaidīti un tos pārsteigs.
Arī tajā vēsturiskajā laikā bija daudz grūtību, karu, visādas ciešanas. Izraēla tautai cerība balstījās Kungā, kas noslaucīs visas asaras. Tāpēc gaidīšana nenozīmēja bailes, bet gan atvieglojumu par tuvojošos glābšanu.
Šeit Jēzus mums norāda uz lielu noslēpumu: dzīvot labi esošajā mirklī. Tas ir tādēļ, ka Viņš atnāks laikā kad būsim savos darbos, aizņemti ar ikdienišķajām lietām, kurās bieži aizmirstam par Dievu, jo esam pārāk norūpējušies par rītdienu.
«Tāpēc esiet nomodā, jo jūs nezināt, kurā dienā jūsu Kungs nāks»Būt nomodā. Tas ir aicinājums turēt acis vaļā, atpazīt Dieva klātbūtnes zīmes vēsturē, ikdienā un palīdzēt citiem, kas maldās tumsā no jauna atrast dzīves ceļu.
Neskaidrība par precīzu Jēzus atnākšanas dienu liek kristietim atrasties nepārtrauktās gaidās, to mudinot intensīvi dzīvot esošajā mirklī, mīlēt šodien nevis rītdien, piedot šobrīd nevis vēlāk, pārveidojot realitāti šajā brīdī, nevis kaut kad, kad darbu kalendārā būs brīva vieta.
Pārdomājot šos Vārdus Kjāra Lubich raksta: «Vai esi ievērojis, kā parasti tu nedzīvo dzīvi, bet minstinies gaidot uz “vēlāk”, kad notiks kaut kas “skaists”? Patiesība ir, ka “vēlāk skaists” atnāks, bet tas nav tas ko tu gaidi. Dievišķs instinkts liek tev gaidīt kādu vai kaut ko, kas tevi apmierinātu. Varbūt tie ir svētki, vai brīvlaiks, vai īpaša tikšanās, taču tad kad tas notiek, tu neesi apmierināts, vismaz ne pilnībā. Un tu turpini šo monotono eksistenci bez pārliecības, vienmēr gaidot. Patiesība ir tāda, ka starp faktoriem kas sastāda tavu dzīvi, ir viens no kura neviens nevar izvairīties: tas ir satikšanās aci pret aci ar Kungu kas nāk. Tas ir “skaistais” uz ko tu neapzināti tiecies, jo tu esi radīts laimei. Un pilnīgu laimi var dāvāt tikai viņš». «Tāpēc esiet nomodā, jo jūs nezināt, kurā dienā jūsu Kungs nāks»Kungs Jēzus noteikti atnāks katra dzīves beigās, bet jau tagad mēs varam atpazīt viņa patiesu klātbūtni Euharistijā, ko svinam un ar ko dalāmies, viņa Vārdā, ko jāuzklausa un pēc kura jādzīvo, ikvienā brālī un māsā, ko jāpieņem, balsī, kas runā mūsu sirdsapziņā.
Arī šodien dzīve mums nāk ar daudziem izaicinājumiem un mēs jautājam: «Kad beigsies visas šīs ciešanas?».
Mēs nevaram pasīvi gaidīt Kunga iejaukšanos. Ikviens moments var tikt izmantots, lai tuvinātu Dieva Valstību, Dieva plānu par savstarpēju brālību. Ikviens mazs mīlestības žests, laipnība, smaids pārveido mūsu eksistenci par nepārtrauktu un auglīgu gaidīšanu.
Pako ir slimnīcas kapelāns Spānijā. Viņš sastopas ar daudziem vecāka gadagājuma pacientiem, kas ir uz gultas un dažreiz cieš no smagām deģeneratīvām slimībām. Viņš stāsta: «Klauvējot pie kāda padzīvojuša pacienta durvīm, kas bieži skaļi kritizē ticību, es uz brīdi saminstinājos. Taču es gribēju dot liecību par Dieva mīlestību un gāju iekšā laipni smaidīdams. Es laipni paskaidroju par sakramentu skaistumu un jautāju vai viņš gribētu tos saņemt. Viņš atbildēja: “Noteikti!”. Izsūdzēja grēkus un saņēma Euharistiju un Slimnieku sakramentu. Kādu laiku pavadījām kopā. Kad devos projām viņš bija kluss mierīgs un viņa meita, kas atradās blakus bija pārsteigta». Letizia Magri |
