“Kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos. ” (Mt. 10:39).Šajos Jēzus vārdos tiek iezīmēti divi dzīves veidi: zemes dzīve, ko veidojam šajā pasaulē un Dieva dotā pārdabiskā dzīve caur Jēzu, dzīve, kura nebeidzas līdz ar nāvi un kuru neviens nevar atņemt.
Tādēļ ir iespējama divu veidu attieksme. Vai nu pieķerties zemes dzīvei, uzskatot to par savu vienīgo labumu, kas vedina mūs domāt tikai par sevi, tikai par savām darīšanām, tikai par saviem bērniem tādā veidā noslēdzoties it kā savā gliemežnīcā apliecinot tikai savu es. Šī ceļa galā neizbēgami atrodas tikai nāve. Otra iespēja ir ticēt, ka Dievs mums devis daudz lielāku un patiesāku eksistenci, kas ļauj mums dzīvot atbilstoši šai dāvanai līdz pat zemes dzīves zaudēšanai lai iegūtu šo otru dzīvi.
“Kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos.”Teikdams šos vārdus Jēzus domāja par moceklību. Kā visiem kristiešiem mums ir jābūt gataviem sekot Kungam un palikt uzticīgiem Evaņģēlijam, atdot savu dzīvi, arī mirt vardarbīgā nāvē, ja nepieciešams. Tad ar Dieva žēlastību mēs iegūsim patieso dzīvi. Jēzus bija pirmais, kurš “pazaudēja savu dzīvību” un atkal to godībā atguva. Viņš mūs brīdina, “Nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut” (Mt. 10:28). Šodien viņš mums saka:
“Kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos.”Ja uzmanīgi lasām Evaņģēliju, mēs atrodam, ka Jēzus pie šīs domas atgriežas sešas reizes. Tas parāda, cik tas ir svarīgi un cik augstu Jēzus to vērtē.
Taču šis aicinājums zaudēt savu dzīvību Jēzum nenozīmē tikai moceklību. Tas ir Kristīgās dzīves pamatlikums.
Mums jābūt gataviem atteikties no kārdinājumiem padarīt sevi par savas dzīves ideālu, mums ir jāatsakās no sava savtīguma. Ja gribam būt patiesi kristieši, Jēzum jābūt mūsu dzīves centrā. Ko Kristus no mums vēlas? Mīlestību uz citiem cilvēkiem. Ja tas kļūst par mūsu dzīvesveidu, mēs būsim “pazaudējuši” savu paša un atraduši mūžīgo dzīvi.
Nedzīvot sev noteikti arī nenozīmē, kā kāds var padomāt, būt neaktīvam vai pasīvam. Patiešām Kristiešiem ir jābūt pilnā gatavībā un ar absolūtu atbildību. “Kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos.”Pat šajā dzīvē ir iespējams piedzīvot to, ka dāvājot sevi, ieliekot mīlestību ikvienā darbībā mūsos aug dzīvība. Ja pavadām savu dienu kalpojot citiem, ja padarām savu darbu (kurš iespējams ir monotons un garlaicīgs) par mīlestības žestu, mēs izjūtam lielu piepildījumu un prieku. “Kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos.”Sekojot Jēzus baušļiem, kuri visi ir vērsti uz mīlestību, pēc šīs īsās dzīves mēs atradīsim arī mūžīgo dzīvi.
Atcerēsimies ko Jēzus teiks un darīs tiesas dienā. Labajā pusē esošajiem: “Nāciet man Tēva svētītie... jo es biju izsalcis un jūs mani pabarojāt.. es biju... svešinieks un jūs mani uzņēmāt, kails un jūs mani apģērbāt.” (Mt. 25:34 – 36).
Lai dotu mums dalību mūžīgajā dzīvē, Jēzus skatīsies tikai uz vienu lietu: vai mēs esam mīlējuši tuvākos. Visu ko mēs viņiem esam darījuši viņš uzskatīs par darītu sev.
Kā mums dzīvot šo Dzīvības Vārdu? Kā mums būtu “jāzaudē” sava dzīve, lai to atrastu? Sagatavojot sevi šim lielajam un izšķirošajam eksāmenam kura dēļ mēs esam dzimuši.
Paraudzīsimies apkārt un piepildīsim savu dzīvi ar mīlestības darbiem. Kristus mums atklājas mūsu bērnos, sievā, vīrā, darba biedros un draugos, pat politiķos. Darīsim labu ikvienam. Un neaizmirsīsim tos par kuriem mēs katru dienu dzirdam no draugiem vai plašsaziņas līdzekļiem. Darīsim kaut ko priekš ikviena saskaņā ar mūsu iespējām. Un kad esam izsmēluši savus pieejamos līdzekļus, joprojām mēs varam lūgties par viņiem.
Svarīga ir mīlestība. Chiara Lubich (Jūnijs 1999)
|
