“Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (Mt. 22:39).
Šos vārdus mēs varam atrast arī Vecajā Derībā (Lev. 19:18). Atbildot uz šo sarežģīto jautājumu, Jēzus sevi novieto lielās pravietiskās un rakstu mācītāju tradīcijas kontekstā, kas atradās Toras vienojošā elementa, tas ir Dieva mācības Bībelē meklējumos. Rabbi Hillels reiz ir teicis: “Kas ir nepatīkams tev, to nedari savam tuvākajam, tas arī ir viss likums. Pārējais ir tikai paskaidrojumi.”
Jūdaisma skolotājiem mīlestība uz tuvāko izriet no Dieva mīlestības, kas cilvēku ir radījis pēc sava attēla un līdzības. Tādēļ nav iespējams mīlēt Dievu nemīlot savu tuvāko: šis ir tuvākmīlestības patiesais motīvs, un tā ir “galvenā likuma ideja.”
Jēzus šo principu atkārtoja un pievienoja, ka bauslis mīlēt tuvāko ir līdzīgs pirmajam un lielākajam bauslim – mīlēt Dievu ar visu sirdi, prātu un dvēseli. Apstiprinot šo divu baušļu līdzvērtību Jēzus tos ir savstarpēji saistījis, kā tas ir saskaņā ar visu kristīgo tradīciju. Kā apustulis Jānis precīzi saka: “Kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis.” (1. Jņ. 4:20).
“Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu .”Saskaņā ar Evaņģēliju mūsu tuvākais ir ikviens cilvēks, vīrietis vai sieviete, draugs vai ienaidnieks. Mīlestība uz tuvāko ir universāla, bet tajā pašā laikā personīga. Tā aptver visu cilvēci, un ir virzīta uz konkrētu personu mums blakus.
Vai tik plaša sirds ir iespējama? Kā mums iegūt tādu labvēlību, lai uzskatītu par tuvākajiem pat tādus kas ir tālu prom? Kas var mums palīdzēt pārvarēt pārmērīgu patmīlību un atpazīt “sevi” citos? Tā ir Dieva dāvana, “jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots” (Rom. 5:5).
Tāpēc tā nav vienkārši mīlestība, draudzība vai filantropija, bet mīlestība, kas mūsu sirdīs ielieta kopā ar kristību: mīlestība, kas ir paša Dieva, Vissvētākās Trīsvienības dzīve.
Mīlestība ir viss, bet lai patiesi mīlētu mums ir jāzina kaut kas par mīlestības īpašībām, kas paskaidrotas Evaņģēlijā un Svētajos Rakstos un kuras mums šķiet var apkopot dažos pamata aspektos.
Jēzus, kurš nomira par ikvienu, mīlot ikvienu pirmām kārtām māca, ka patiesa mīlestība mudina mīlēt ikvienu. Nevis vienkārši cilvēcīga mīlestība, kas parasti ir mūsu sirdīs, kura aprobežojas ar radiem, draugiem un vēl dažiem, turpretī patiesa mīlestība, ko vēlas Jēzus nepieļauj diskrimināciju. Tā tik daudz neskatās vai persona ir laipna vai nelaipna, glīta vai neglīta, pieaugusi vai bērns, tautietis vai svešzemnieks, manas baznīcas loceklis vai nē, manas reliģijas piederīgais vai nē. Tā ir mīlestība, kas vērsta uz ikvienu. Un mums ir jādara tāpat: jāmīl ikviens.
Otra patiesas mīlestības īpašība ir tā, ka tā mudina mūs mīlēt pirmajiem, negaidot līdz kamēr otrs sāk mīlēt mūs. Vispārīgi runājot mēs mīlam, jo mūs mīl. Tā vietā patiesa mīlestība uzņemas iniciatīvu, tāpat kā Tēvs bija pirmais, kurš mūs mīlēja. Kad vīrieši un sievietes vēl bija grēcinieki un sekojoši nemīlēja, Tēvs atsūtīja savu Dēlu mūs glābt.
Tāpēc mums jāmīl ikviens un jāmīl pirmajiem.
Cita patiesas mīlestības īpašība ir tā, ka tā ikvienā tuvākajā atpazīst Jēzu: “Jūs man to esat darījuši” (Mt. 25:40), Jēzus teiks pastarajā tiesā. Un tas attieksies uz labo, ko esam darījuši un diemžēl arī uz slikto.
Patiesa mīlestība mudina mūs mīlēt draugu un arī ienaidnieku: tiem abiem darīt labu un lūgties par abiem. Jēzus arī grib, lai mīlestība, ko viņš atnesa uz zemi kļūtu par savstarpēju: tas ir lai viena persona mīlētu otru un otrādi, lai sasniegtu vienotību.
Visas šīs mīlestības īpašības mums palīdz saprast un dzīvot šī mēneša Dzīvības Vārdu. “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu .”Patiešām, patiesa mīlestība mudina mūs mīlēt otru tāpat kā mēs mīlam sevi pašu. Un šim padomam ir jāseko burtiski. Mums patiešām jāredz cita persona kā otrs es un tai jādara tas, ko mēs darītu paši sev. Patiesa mīlestība mudina mūs ciest ar tiem kas cieš, priecāties ar tiem kas priecājas, nest citu nastas. Pēc Pāvila vārdiem, tā mudina mūs kļūt par vienu ar personu, ko mēs mīlam. Tādā veidā tā ir mīlestība, kas sastāv ne tikai no jūtām un skaistiem vārdiem, bet no konkrētiem darbiem.
Citu reliģiju piederīgie arī pēc tā tiecas dzīvojot saskaņā ar tā saukto Zelta Likumu, kas ir atrodams visās reliģijās. Šis likums liek mums darīt citam to ko, mēs gribētu lai otrs darītu mums. Gandijs to izskaidro ļoti vienkārši un efektīvi: “Es nevaru ievainot otru neievainojot sevi pašu.”
Šis mēnesis var būt izdevība no jauna pievērsties tuvāk mīlestībai. Mūsu tuvākajam ir tik daudz seju: kaimiņš blakus durvīs, klases biedrs, tuva radinieka draugs. Bet ir arī sāpju nomāktās cilvēces seja, ko mums rāda televīzijā par kariem un dabas katastrofām. Kādreiz mēs par to nezinājām un tas bija tūkstošiem jūdžu tālumā. Tagad arī viņi ir kļuvuši mums par tuvākajiem.
Mīlestība pateiks priekšā kā mums jārīkojas katrā situācijā un soli pa solim tā izpletīs mūsu sirdis līdz Jēzus sirds lielumam. Chiara Lubich
|
