«Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis» (Jņ. 15:3).

Vēstules Ebrejiem autors ir licis šos 40-tā psalma vārdus uz Dieva Dēla lūpām viņa dialogā ar Tēvu. Autors šādā veidā vēlas pasvītrot mīlestību ar kādu Dieva Dēls kļuva par cilvēku lai piepildītu pestīšanas darbu paklausot Tēva gribai.

Šie vārdi ir no rindkopas, kurā autors vēlas parādīt to, ka Jēzus upuris ir bezgalīgi lielāks par visiem vecās Derības upuriem. Šie vecās Derības upuri bija dzīvnieki, tas ir lietas ārpus paša cilvēka, savukārt, Jēzus lielas mīlestības mudināts piedāvāja Tēvam savu paša gribu, sevi visu.

Šie Vārdi mums piedāvā atslēgu uz Jēzus dzīves saprašanu. Tie palīdz mums aptvert tās dziļāko būtību un ir zelta pavediens, kas vijas cauri visām viņa dzīves dienām: viņa bērnībai, privātās dzīves gadiem, kārdinājumiem, viņa izvēlēm, publiskajai darbībai, līdz pat nāvei uz krusta. Jēzus meklēja tikai vienu lietu: izpildīt Tēva gribu. Un to viņš  paveica visradikālākajā veidā, neko nedarot ārpus šīs gribas, atsakoties no visvilinošākajiem priekšlikumiem, kas nebija pilnīgā saskaņā ar šo gribu.

Šie vārdi mums ļauj izprast lielisku mācību, ko mums sniedz visa Jēzus dzīve. Tas ir, ka visbūtiskākā lieta ir nevis darīt pēc mūsu, bet gan pēc Tēva gribas. Tas nozīmē būt spējīgiem pateikt nē sev pašiem, lai teiktu jā Viņam.

Patiesa mīlestība uz Dievu nav skaistos vārdos, idejās un jūtās, bet gan paklausībā viņa baušļiem. Slavas upuris, ko viņš no mums vēlas, ir tas, ka mēs mīlestībā Viņam dāvājam to, kas mums ir pats intīmākais, tas ir savu gribu.

 

 

Kā mēs varam īstenot dzīvē šos vārdus? Šie ir tie vārdi kas īpaši izceļ to, ka Evaņģēlijs iet pret straumi, jo tas iet pret dziļi iesakņojušos cilvēcisku paradumu: meklēt savu gribu, sekot saviem instinktiem un savām izjūtām.

Šie vārdi modernajam cilvēkam starp tiem, kurus tam ir visgrūtāk pieņemt. Mēs dzīvojam laikā, kas izceļ individuālismu un personīgo “es”, brīvība ir pašmērķis, sevis apmierināšana ir kā indivīda realizācija, bauda, tiek uzskatīta par kritēriju saskaņā ar kuru izdarīt izvēles un ir laimes priekšnoteikums. Taču mēs visi zinām nelaimīgās sekas, ko izraisa šāda veida kultūra.

Kultūra, kuras pamatā ir savas gribas piepildīšana ir pilnīgā pretstatā Jēzum, kas ir pilnībā vērsts uz to, lai piepildītu Tēva gribu ar visiem brīnišķīgajiem augļiem, kas no tā rodas.

Mēģināsim dzīvot pēc šiem vārdiem izvēloties Tēva gribu, padarot to par savas dzīves ceļvedi un dzinējspēku, līdzīgi kā to darīja Jēzus.

Tādējādi mēs dosimies dievišķā ceļojumā, par ko uz mūžīgiem laikiem būsim Dievam pateicīgi. Caur to mēs sasniegsim svētumu un iedegsim Dieva mīlestību daudzās sirdīs.

Chiara Lubich