| Dzīvības Vārds 2011.10 |
"Seko man." (Mt. 9,9)Atgriežoties no Kafarnaumas, Jēzus ieraudzīja muitnieku Mateju sēžam pie muitnīcas. Cilvēki Mateju nicināja viņa nodarbošanās dēļ, kas viņu ierindoja vienā kategorijā ar augļotājiem, kuri rauš bagātību uz citu rēķina. Rakstu zinātāji un farizeji viņu ierindo vienā līmenī ar publiskiem grēciniekiem un kritizēja Jēzu par to, ka viņš ir “muitnieku un grēcinieku draugs”, ka viņš pusdieno kopā ar viņiem. "Seko man."Ar šiem vārdiem ezera krastā Jēzus jau bija vērsies pie Andreja, Pētera, Jēkaba un Jāņa. Šis pats aicinājums tikai citos vārdos tika izteikts Pāvilam ceļā uz Damasku. Bet Jēzus šeit neapstājas; gadsimtu gaitā viņš vienmēr ir aicinājis pie sevis vīriešus un sievietes no visām tautām un nācijām. To pašu viņš dara šodien: viņš ienāk mūsu dzīvēs, viņš satiek mūs dažādās vietās un dažādos veidos un liek mums vēlreiz sajust aicinājumu viņam sekot. Viņš mūs aicina būt kopā ar viņu, jo vēlas ar mums izveidot personīgas attiecības, un tajā pašā laikā viņš mūs aicina līdzdarboties ar viņu lielajā jaunās cilvēces izveides plānā. Viņam nav svarīgs mūs vājums, grēki, ierobežojumi. Viņš mūs mīl un izvēlas mūs tādus kādi esam. Viņa mīlestība mūs pārveidos un dos mums spēku atsaukties aicinājumam un drosmi viņam sekot līdzīgi kā to izdarīja Matejs. Viņam ir īpaša mīlestība uz ikvienu, plāns attiecībā uz ikvienu, individuāls aicinājums. To mēs jūtam sirdī caur Svētā Gara iedvesmām vai caur noteiktu apstākļu sakritību vai caur kāda padomu, kuram mēs rūpam. Lai arī šīs izpausmes var būt dažādas, vārdi ir vieni un tie paši: "Seko man."Atceros brīdi, kad arī es izjutu šo Dieva aicinājumu. Tas bija auksts ziemas rīts Trentā. Māte lūdza manai mazākajai māsai aiziet un atnest pienu divus kilometrus no mājām, bet bija pārāk auksts un viņa nevēlējās iet, arī otra māsa atteicās. Tad es teicu: “Es aiziešu, mamma”, un paņēmu pudeli. Pusceļā notika kas mazliet īpašs: man šķita it kā Debesis atveras un Dievs mani aicina viņam sekot. “Atdod sevi visu man”, es jutu balsi savā sirdī. Tas bija skaidrs aicinājums uz kuru es nekavējoties vēlējos atbildēt. Pastāstīju par to savam biktstēvam un viņš man atļāva uz mūžu dāvāt sevi Dievam. Tas bija 43. gada 7. decembris. Nav iespējams aprakstīt to ko izjutu savā sirdī tajā dienā: es biju apprecējusies ar Dievu, varēju gaidīt no Viņa visu. "Seko man."Šie vārdi neattiecas vienīgi uz to īpašo brīdi, kad mēs izdarām savas dzīves izvēli. Jēzus šādi griežas pie mums katru dienu. “Seko man”, liekas viņš mums saka visvienkāršākajos ikdienas pienākumos; “seko man” šajos pārbaudījumos kas jāizcieš, šajā kārdinājumā kas jāpārvar; šajā uzdevumā kas jāpaveic... Kā konkrēti atbildēt viņam? Darot to, ko Dievs no mums vēlas šajā brīdī, kas vienmēr tiek pavadīts ar īpašu žēlastību. Mūsu šī mēneša uzdevums būs ar noteiktību darīt Dieva gribu; pievēršoties brālim un māsai, kurus mums ir jāmīl, darbam, studijām, lūgšanai, atpūtai un visdažādākajiem uzdevumiem, kas mums jāizpilda. Mācīsimies klausīties Dieva balsi dziļi mūsu sirdī, kas runā arī caur mūsu sirdsapziņu: viņš mums darīs zināmu, ko vēlas no mums ikvienā brīdī un mūsu uzdevums ir būt gataviem upurēt visu lai to izpildītu. “Mīlēsim Tevi ak Dievs ne tikai ikdienas jo stiprāk, jo var gadīties ka dienu skaits, kas mums atlicis nav liels, bet mīlēsim Tevi katru mirkli ar visu sirdi, dvēseli un spēku tajā, kas ir Tava griba.” Šis ir labākais veids kā sekot Jēzum. Chiara Lubich
|