| Dzīvības Vārds 2012.05 |
|
Maijs, 2012 «Uguni esmu nācis mest uz zemi un kā Es vēlētos, kaut tā jau degtu!» (Lk. 12:49).Vecajā Derībā uguns simbolizē Dieva vārdu, kas tiek izteikts ar pravieša muti. Tā nozīmē arī dievišķo tiesu, kas attīra viņa tautu izejot tai cauri. To pašu varam teikt arī par Jēzus vārdiem: tie ceļ, bet tajā pašā laikā arī iznīcina visu kam nav satura, to kam jākrīt, to kas ir tukšība un atstāj uz kājām tikai taisnību. Jānis Kristītājs par viņu teica: «Viņš ir tas, kas jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni» (Lk. 3:16), iepriekš pasludinādams kristības, kas iestādītas Vasarsvētku laikā ar Svētā Gara nonākšanu un uguns mēļu parādīšanos (skat. Ap.d. 2:3). Šī tad arī ir Jēzus misija: mest uguni uz zemi, atsūtīt Svēto Garu visā tā atjaunojošajā un attīrošajā spēkā. «Uguni esmu nācis mest uz zemi un kā Es vēlētos, kaut tā jau degtu!»Jēzus mums dāvā Garu. Taču kādā veidā Svētais Gars darbojas? Viņš darbojas piepildot mūs ar mīlestību un viņš grib, lai mēs šo mīlestības liesmu uzturam dzīvu. Kas šī ir par mīlestību? Tā nav ierobežota un nenāk no zemes. Tā ir mīlestība par kuru runā Evaņģēlijs. Tā ir universāla, līdzīga kā debesu Tēvam, kurš liek lietum līt un saulei spīdēt pār labiem un ļauniem, tajā skaitā ienaidniekiem (skat. Mt. 5:45). Tā ir mīlestība, kas negaida uz citiem, bet vienmēr uzņemas iniciatīvu un mīl pirmā. Tā ir mīlestība, kas sevi padara par vienu ar ikvienu personu: cieš un priecājas kopā ar to, raizējas un cer kopā. Un, kad nepieciešams rāda to ar konkrētiem darbiem. Tā nav vienkārši sentimentāla mīlestība, kas izteikta tikai ar vārdiem. Tā ir mīlestība, kas vērsta uz Kristu brālī un māsā, atceroties viņa vārdus: “Jūs to man esat darījuši” (Mt. 25:40). Tā arī ir mīlestība, kas mudina uz atbildi, uz abpusēju mīlestību. Tāpēc, ka šī mīlestība ir redzama, jo ir Evaņģēlijs praktizēts dzīvē, tā uzsver un dod liecību par vārdu, ko vēlāk varam un ko vajag piedāvāt, lai evaņģelizētu.
«Uguni esmu nācis mest uz zemi un kā Es vēlētos, kaut tā jau degtu!»Mīlestība ir kā uguns, svarīgi ir rūpēties, lai tā degtu. Un, lai tā notiktu visu laiku ir nepieciešams, kaut ko dedzināt. Pirmkārt tai ir jāsadedzina mūsu patmīlība, un tā var to izdarīt, jo mīlot mēs esam vērsti ārpus sevis: vai nu uz Dievu, darot viņa gribu, vai arī uz tuvāko, viņam palīdzot. Iedegta uguns, lai arī maziņa, ja tiek barota, var kļūt par lielu liesmu. Par mīlestības, miera, universālas brālības liesmu, ko Jēzus atnesa uz zemi. Chiara Lubich |