Lai visi būtu viens (Jņ. 17, 21)
Dēļ šiem vārdiem esam piedzimuši,
lai nestu pasaulē vienotību.
Chiara Lubich

«Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ,
ko Es uz jums esmu runājis»
(Jņ. 15:3).

FONTA LIELUMS  aA aA 
Dzīvības Vārds 2012.08

 Augusts, 2012

"Katru, kas mani atzīs cilvēku priekšā, Es atzīšu sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs. Bet kas mani noliegs cilvēku priekšā, to arī es noliegšu sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs." (Mt. 10:32–33)

 

Šis dzīvības vārds visiem kristiešiem ir liela prieka un iedrošinājuma avots. Ar šiem vārdiem Jēzus mūs aicina būt pastāvīgiem savā ticībā uz viņu, jo mūsu mūžīgais liktenis ir atkarīgs no mūsu attieksmes pret Jēzu mūsu dzīves laikā. Ja mēs viņu atzīstam citu cilvēku priekšā, viņš saka, viņam būs iemesls atzīt mūs sava Tēva priekšā, savukārt, ja mēs viņu nebūsim atzinuši cilvēku priekšā, viņš mūs neatzīs sava Tēva priekšā.

"Katru, kas mani atzīs cilvēku priekšā, Es atzīšu sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs. Bet kas mani noliegs cilvēku priekšā, to arī es noliegšu sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs."

Jēzus mums atgādina par atalgojumu vai sodu, kas mūs sagaida pēc šīs dzīves beigām, jo viņš mūs mīl. Viņš zina, kā teicis kāds Baznīcas tēvs, ka dažreiz bailes no soda ir iedarbīgākas nekā skaists apsolījums. Šī iemesla dēļ viņš palielina mūsos cerību uz nebeidzamu laimi, tajā pašā laikā ar nodomu mūs izglābt, viņš atmodina mūsos bailes būt notiesātiem.

Viņa mērķis ir, lai mēs vienmēr dzīvotu kopā ar Dievu. Tikai tam ir nozīme. Tas ir mērķis kā dēļ mēs esam radīti. Patiesībā, tikai kopā ar viņu mēs sasniegsim sevis pilnīgu piepildījumu, visu mūsu ilgu piepildīšanos. Tāpēc arī Jēzus mūs mudina viņu "atzīt" šeit un tagad. Tā vietā, ja mēs izvēlamies, ka mums nav nekā kopīga ar Jēzu, ja mēs no viņa tagad atsakāmies, kad mēs nonāksim nākamajā dzīvē, mēs attapsimies nodalīti no viņa uz visiem laikiem.

Tāpēc mūsu dzīves beigās Jēzus vienkārši apstiprinās Tēva priekšā izvēli, ko ikviens no mums būs izdarījis šeit uz zemes – ar visām no tā izrietošajā sekām. Atsaucoties uz pēdējo tiesu, viņš uzsver mūsu lēmuma milzīgo lomu un nopietnību, ko mēs izdarām šeit. Uz spēles ir mūsu mūžīgais liktenis.

"Katru, kas mani atzīs cilvēku priekšā, Es atzīšu sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs. Bet kas mani noliegs cilvēku priekšā, to arī es noliegšu sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs."

Kā mēs vislabāk varam izmantot šo Jēzus brīdinājumu? Kā mēs varam dzīvot viņa Vārdu?

Viņš pats teica: “Katru, kas mani atzīs...”

Apņemsimies viņu atzīt citu priekšā ar vienkāršību un atvērtību, pārvarot mūsu vēlmi tikai pēc cilvēciskās atzinības. Atbrīvosimies no viduvējības un kompromisa stāvokļa, kas iztukšo mūsu kā kristiešu dzīves.

Atcerēsimies, ka mēs esam aicināti liecināt par Kristu: caur mums viņš vēlas sasniegt visus cilvēkus ar savu miera, taisnības un mīlestības vēsti.

Mēs varam liecināt par viņu ikvienā vietā, kur atrodamies, vai tas būtu ģimenē, draugu pulkā, skolā vai citās visdažādākajās dzīves situācijās. Galvenokārt mēs to varam darīt ar savu uzvedību, ar savu dzīves integritāti, tīrību, nepieķeršanos naudai, ar dalīšanos citu cilvēku priekos un bēdās.

Mēs varam to izteikt ar savstarpēju mīlestību, vienotību, lai miers un prieks, ko Jēzus apsolījis tiem, kas ir vienoti ar viņu piepildītu mūsu sirdis jau tagad un pārietu uz apkārtējiem.

Iespējams kāds mums jautās, kāpēc mēs rīkojamies šādā veidā, kādēļ esam tik mierīgi pasaulē, kas ir tik pilna spriedzes. Tādā gadījumā mēs ar pazemību un atklātību atbildēsim ar tiem vārdiem, ko Svētais Gars mums rosinās teikt. Šādā veidā mēs dosim liecību par Kristu arī ar vārdiem.

Iespējams tādā veidā viņu atradīs daudzi, kuri viņu meklē.

Citā reizē mēs iespējams būsim nesaprasti, mums iebildīs, izsmies, ienīdīs un vajās. Jēzus mūs brīdināja par šādu iespēju: “Ja tie vajāja mani, tie vajās arī jūs” (Jņ. 15:20).

Taču mēs esam uz pareizā ceļa, tāpēc dosimies uz priekšu ar drosmi liecināt par viņu neskatoties uz pārbaudījumiem, pat ja tas mums maksātu dzīvību. Atalgojums, kas mūs gaida noteikti ir tā vērts; tās ir debesis, kur Jēzus ko mēs mīlam mūs apliecinās sava Tēva priekšā uz mūžīgiem laikiem.

Chiara Lubich