| Dzīvības Vārds 2012.09 |
|
Septembris, 2012 "Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai." (Jņ. 4:13-14).Šajā Evaņģēlija “pērlē”, kas ir Jēzus saruna ar samāriešu sievieti pie Jēkaba akas, Jēzus runā par ūdeni kā par pašu vienkāršāko elementu, bet kurš tuksneša apstākļos ir visnepieciešamākais un dzīvībai svarīgākais. Nebija nepieciešams daudz skaidrojumi, lai parādītu ūdens nozīmi. Akas ūdens domāts mūsu dabīgajai dzīvei, turpretī dzīvais ūdens, par ko runā Jēzus, ir priekš mūžīgās dzīves. Līdzīgi kā tuksnesis uzplaukst tikai pēc bagātīga lietus, tāpat arī sēklas, kas mūsos iesētas kopā ar kristību var izplaukt tikai, ja tiek aplaistītas ar Dieva Vārdu. Un augs veidojas, dzen jaunus dzinumus un iegūst koka vai skaista zieda formu. Un tas viss ir tāpēc, ka tas saņem dzīvo ūdeni no Vārda, kas dod tai dzīvību un saglabā to mūžībai. "Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai."Jēzus vārdi domāti mums visiem, kuriem šajā pasaulē slāpst: tiem, kuri apzinās savu garīgo sausumu un izjūt slāpes un arī tiem, kas vairs nejūt vajadzību dzert no patiesās dzīves avota un lielajām cilvēces vērtībām. Bet īstenībā Jēzus ar šo aicinājumu vēršas pie visiem šodienas vīriešiem un sievietēm, atklājot, kur mēs varam atrast atbildi uz mūsu jautājumiem un pilnīgu mūsu vēlmju piepildījumu. Tas ir mūsu ziņā smelties no viņa vārdiem, ļaut sevī iesūkties viņa vēstījumam. Kādā veidā? Reevaņģelizējot mūs dzīvi, attiecinot to pret viņa vārdiem, cenšoties domāt ar Jēzus prātu un mīlēt ar viņa sirdi. Katru reizi, kad cenšamies dzīvot pēc Evaņģēlija, mēs dzeram lāsi no šī dzīvā ūdens. Ikviens mīlestības žests attiecībā uz mūsu tuvāko ir šī ūdens malks. Jā, jo šim tik dzīvajam un dārgajam ūdenim piemīt tas, ka viņš verd mūsu sirdī katru reizi, kad mēs atveram savu sirdi attiecībā uz citiem. Tas ir avots – Dieva avots, kurš dod ūdeni tādā mērā, ka tā straume veldzē citu slāpes ar lieliem vai maziem mīlestības darbiem. "Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai."Tātad esam sapratuši, lai neciestu slāpes, mums ir jādod citiem dzīvais ūdens, ko smeļam no viņa. Dažreiz pietiek ar vienu vārdu, smaidu, vienkāršu solidaritātes žestu, lai no jauna mūsos rastos piepildījums, dziļš apmierinājums, pāri plūstošs prieks. Un ja turpināsim dot, šis miera un dzīvības avots nekad neizsīks, bet kļūs arvien ūdeņiem bagātāks. Jēzus mums ir atklājis arī citu noslēpumu līdzīgu akai bez dibena no kuras pasmelties. Kad divi vai trīs ir sapulcējušies viņa vārdā, mīlot ar viņa paša mīlestību, Viņš ir viņu vidū (sk. Mt. 18:20). Un tad mēs jūtamies brīvi, kā viens, pilni gaismas un dzīvā ūdens, kas plūst no mums (sk. Jņ. 7:38). Tas ir Jēzus solījums, kas piepildās, jo tas nāk no paša Jēzus, kas ir mūsu vidū no kā nāk ūdens kas remdē slāpes uz mūžiem. Chiara Lubich |