| Dzīvības Vārds 2013.05 |
|
Maijs, 2013 «Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī» (Lk. 6:38).Vai tev kādreiz ir gadījies saņemt dāvanu no drauga un just vēlmi kaut ko uzdāvināt pretī? Ne tik daudz lai atlīdzinātu, bet vairāk aiz mīlestības un pateicības? Noteikti, ka ir gadījies. Ja ar tevi tā notiek, vai vari iedomāties Dievu, Dievu, kas ir mīlestība. Viņš vienmēr atlīdzina ikvienu dāvanu, ko viņa vārdā mēs dodam saviem brāļiem. Tā ir pieredze, ko patiesi kristieši piedzīvo ļoti bieži. Un katru reizi ir pārsteigums, jo Dieva radošumam nav robežu. Par to varu dot tūkstoš, desmittūkstoš piemēru, varu uzrakstīt grāmatu. Redzēsi, cik patiesa ir šī līdzība “pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī”, kas nozīmē Dieva pārbagāto atlīdzību, viņa dāsnumu. “Pār Romu bija nolaidusies nakts. Maza grupa meiteņu, kas vēlējās dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju novēlēja viena otrai labu nakti, kad tajā brīdī ieskanējās durvju zvans. Kas tas varētu būt šajā stundā? Uz sliekšņa stāvēja izmisis vīrs. Nākamajā dienā viņš tiks izlikts no dzīvokļa, jo nevarēja samaksāt par īri. Meitenes saskatījās un saprototies bez vārdiem izņēma no atvilknes aploksnes, kurās bija uzkrājums no viņu algām un atlikta nauda priekš gāzes, telefona un elektrības rēķiniem. Bez svārstīšanās viņas iedeva to vīram. To nakti viņas aizgāja gulēt ļoti apmierinātas. Būs kāds cits, kas parūpēsies par viņām. Un rau, vēl pirms rītausmas iezvanās tālrunis. 'Tūlīt ieradīšos pie jums ar taksi', atskan tā pati vīrieša balss. Izbrīnā, par to ka viņš sataisījies braukt ar taksi, meitenes gaida. Pēc viņa sejas izteiksmes viņas saprot, ka kaut kas ir mainījies: 'Vakarvakarā, atgriežoties mājās, mani gaidīja mantojums, ko nekad nebiju iedomājies saņemt, un sirds mani mudināja sadalīt to ar jums uz pusēm'. Summa bija tieši dubultā liela, ko viņas bija devīgi iedevušas vīram”. «Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī»Vai tev ir bijusi līdzīga pieredze? Ja, nē, atceries, ka dāvanu jādod bez personīgas intereses, ikvienam, kas lūdz, negaidot saņemt atpakaļ. Izmēģini, bet nevis lai redzētu rezultātu, bet tāpēc, ka tu mīli Dievu. Bet tu teiksi: “Man nekā nav.” Tā nav taisnība. Ja vēlamies, mums pieder neizsmeļamas bagātības: mūsu brīvais laiks, mūsu sirds, mūsu smaids, mūsu padoms, mūsu kultūra, mūsu miers, mūsu vārdi, kas var pārliecināt kādu, kam ir, dot tam, kam nav. Tu arī teiksi: “Bet nezinu, kam lai dod.” Palūkojies apkārt: atceries to slimnieku slimnīcā, to vientuļo atraitni, klasesbiedru, kas izgāzies eksāmenā un noskumis, to jaunēkli bez darba un iekritušu depresijā, brāli, kam nepieciešama palīdzība, to draugu cietumā, to jauno sievieti darbā, kas ir nedroša? Katrā no viņiem Kristus tevi gaida. Pieņem jauno, kristieša dzīves modeli, kas piepildīts ar Evaņģēliju, kas ir atvērtība un neraizēšanās. Atmet paļaušanos uz pasaulīgajiem labumiem un sāc paļauties uz Dievu. Tas parādīs tavu ticību Viņam, un tiks apstiprināta ar dāvanām, kas atgriezīsies pie tevis. Ir saprotams, ka Dievs to nedara tādēļ, lai tevi vai mūs padarītu bagātus. Viņš to dara tādēļ lai citi, daudzi citi, redzot mazos brīnumus, kas notiek ar mums mūsu devīguma dēļ, darītu to pašu. To dara tāpēc, ka jo vairāk mums ir, jo vairāk varam dot, jo kā īsti Dieva mantas pārvaldnieki, mēs ļaujam cirkulēt labumiem mūsu kopienā, kā rezultātā ir iespējams teikt to pašu ko par pirmo kristiešu kopienu Jeruzalemē: “Starp viņiem nebija neviena nabaga” (Ad. 4:34). Vai tev nešķiet, ka šādi rīkojoties tu liec drošu pamatu sociālajai revolūcijai, ko pasaule tā gaida? «Dodiet un jums taps dots». Protams, ka Jēzus pirmkārt ar to domāja atlīdzību debesīs, bet tas, ko saņemam šajā pasaulē jau ir tās priekšnojauta un garantija. Chiara Lubich |