| Dzīvības Vārds 2014.10 |
|
Oktobris, 2014 "Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam." (Jņ. 6:35).Jānis savā Evaņģēlijā, raksta, ka Jēzus, pēc tam kad bija pavairojis maizi, pārcēlās uz Kafarnaumu. Tur viņš teica uzrunu, kur cita starpā saka:"Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvībai, kuru jums dos Cilvēka Dēls" (Jņ. 6:27). Viņa klausītāji saprata, ka tā ir atsauce uz mannu un arī gaidīto "otro" mannu, kas nāks no debesīm Mesijas laikā. Neilgi pēc tam, tās pašas uzrunas laikā, kad ļaudis vēl bija nesaprašanā, Jēzus viņiem pats stādās priekšā kā patiesā maize, kas nākusi no debesīm, ko ir jāuzņem ar ticības starpniecību: "Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam."Jēzus jau sevi redz kā maizi. Tas beigās arī ir viņa šīs zemes dzīves mērķis. Būt par maizi, lai tiktu apēsts. Būt par maizi, lai nodotu mums savu dzīvi, lai pārveidotu mūs par sevi. Līdz šai vietai šo vārdu garīgā jēga ar atsaucēm uz Veco Derību ir skaidra. Bet vēlāk, uzruna kļūst noslēpumaina un grūti saprotama, kad Jēzus par sevi saka: "Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību" (Jņ. 6:51b) un "ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī" (Jņ. 6:53). Tā ir Euharistijas pasludināšana, kas šokē un atgrūž daudzus mācekļus. Taču tā ir vislielākā dāvana ko Jēzus vēlas dāvāt cilvēcei: savu klātbūtni Euharistijas sakramentā, kas pabaro gan dvēseli, gan miesu, pilnīgu prieku, ko dod intīma vienotība ar Jēzu. Kad esam paēdināti ar šo maizi vairs nepaliek vieta nevienam citam izsalkumam. Ikviena mūsu vēlme pēc mīlestības un patiesības ir apmierināta ar to kas pats ir Mīlestība, pats ir Patiesība. "Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam."Tāpēc šī maize mūs baro ar Viņu jau šeit uz zemes, tā ir mums dota, lai mēs savukārt varētu apmierināt mums apkārtesošo cilvēku garīgo un materiālo izsalkumu. Kristus pasaulei tiek sludināts ne tik daudz ar Euharistiju, cik caur kristiešu dzīvi, kas tiek spēcināta ar Euharistiju un Vārdu. Tie sludina Evaņģēliju ar savu dzīvi un balsi darot Kristu par klātesošu cilvēku vidū. Pateicoties Euharistijai kristiešu kopienas dzīve kļūst par Jēzus dzīvi, dzīvi, kas citiem spējīga dāvāt mīlestību, Dieva dzīvi. "Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam."Izmantojot maizes līdzību, Jēzus mums arī māca patiesāku un "kristīgāku" veidu kā mīlēt mūsu tuvāko. Patiešām, ko nozīmē mīlēt? Mīlēt nozīmē ar visiem "padarīt sevi par vienu", par vienu tajās lietās ko vēlas citi, pašās mazākajās un nenozīmīgākajās lietās un tajās lietās, kas mums varbūt nav svarīgas, bet citiem ir svarīgas. Un Jēzus mums ir devis pārsteidzošu šādas mīlestības piemēru kļūstot mums par maizi. Viņš kļūst pa maizi lai ieietu mūsos, lai kļūtu par barību, lai kļūtu par vienu ar mums, lai kalpotu, lai mīlētu ikvienu. Kļūsim par vienu arī mēs, līdz pat pakāpei tikt apēstiem. Tā ir mīlestība, padarīt sevi par vienu tādā veidā, kas liek citiem justies mūsu mīlestības spēcinātiem, mierinātiem, paceltiem, saprastiem. Chiara Lubich |