| Dzīvības Vārds 2014.11 |
|
Novembris, 2014 ‘Jo pie Tevis ir dzīvības avots’ (Psalms 36:10).Šie vārdi no rakstiem mums vēsta kaut ko tik svarīgu un vitālu, ka var kļūt par samierināšanās un kopības instrumentu. Vispirms tie saka, ka ir tikai viens dzīvības avots, Dievs. No viņa, no Dieva, no viņa radošās mīlestības ir radīts visums un viņš padara to par cilvēka mājām. Tas ir viņš, kas dāvā mums dzīvību ar visām tās dāvanām. Psalmists zina par tuksneša skarbumu un sausumu un ko nozīmē ūdens avots ar dzīvību, kas plaukst tam apkārt, un viņš nevarēja atrast labāku salīdzinājumu lai apdziedātu dzimstošo radību, kas izplūst kā upe no Dieva klēpja. Un tā no cilvēka sirds nāk slavas un pateicības dziesma. Tas ir pirmais solis, kas jāveic, pirmā mācība kas jāņem vērā no psalma vārdiem: slavēt un pateikties Dievam par tā darbu, par kosmosa brīnumiem un par dzīvajiem cilvēkiem, kas ir viņa slava un vienīgā radība, kas viņam var teikt: ‘Jo pie Tevis ir dzīvības avots.’Taču Tēva mīlestība neapstājās pie Vārda izteikšanas ar kuru viss tika radīts. Viņš vēlējās lai pats Viņa vārds pieņemtu mūsu miesu. Dievs, vienīgais patiesais Dievs, kļuva cilvēks Jēzū un atnesa uz zemi dzīvības avotu. Ikviena labuma, ikvienas būtnes un laimes avots atnāca lai dzīvotu starp mums, lai atrastos, ja tā var teikt, rokas stiepiena attālumā. 'Es atnācu', Jēzus saka, 'lai viņiem būtu dzīvība un tā būtu pārpilnībā' (Jņ. 10:10). Viņš ir piepildījis ar sevi mūsu eksistences ikvienu mirkli un telpu. Viņš vēlējās ar mums palikt vienmēr, lai mēs varētu viņu atpazīt un mīlēt visdažādākajos veidos. Dažreiz var gadīties, ka domājam: 'Cik labi būtu bijis dzīvot Jēzus laikā!'. Taču viņa mīlestība ir atradusi veidu kā palikt ar mums ne tikai vienā mazā Palestīnas stūrī, bet visās zemas vietās. Saskaņā ar savu solījumu viņš ir klātesošs Euharistijā. Un tur mēs varam smelties barību un atjaunot mūsu dzīvi. ‘Jo pie Tevis ir dzīvības avots.’Vēl viens avots no kura mēs varam smelt dzīvo ūdeni ir Dieva klātbūtne mūsu brālī un māsā. Ja mīlam tuvāko, it īpaši to kuram ir kādas vajadzības, tad nevaram to uzskatīt par labuma saņēmēju, bet gan par labdari, jo tieši viņš mums dāvā Dievu. Patiešām, mīlot Jēzu tuvākajos ('Es biju izsalcis, izslāpis, biju svešinieks, cietumā …') (Sal. Mt. 25:31 – 40) apmaiņā saņemam viņa mīlestību un viņa dzīvību, tāpēc ka viņš pats, klātesošs mūsu brāļos un māsās, ir tās avots. Vēl viens ūdeņiem bagāts avots ir Dieva klātbūtne mūsos. Viņš vienmēr mūs uzrunā un mums jāklausās viņa balsī, kas ir sirdsapziņa. Jo vairāk cenšamies mīlēt Dievu un tuvāko, jo dzirdamāka kļūst šī balss par citām balsīm. Bet ir viens priviliģēts brīdis, kad vairāk kā citām reizēm varam iegūt no viņa klātbūtnes mūsos, tas ir, kad mēs lūdzamies un cenšamies iet dziļumā tiešās attiecībās ar to kas dzīvo mūsu dvēseles dziļumos. Tas ir kā dziļa ūdens straume, kas nekad neizsīkst, kas vienmēr mums ir pieejama un ikvienā brīdī ir gatava mūs atveldzēt. Viss kas mums jādara ir uz mirkli izslēgt no dvēseles ārā visu un citu iegrimt lūgšanā, un mēs atradīsim šo avotu pat izkaltušākā tuksneša vidū. Līdz sasniegsim ar viņu tādu kopību, ka jutīsim, ka vairs neesam vieni, bet esam divatā: viņš manī un es viņā. Un tomēr – viņa dāvanas dēļ – esam viens kā ūdens un avots, puķe un tās sēkla. Psalma vārdi mums atgādina, ka vienīgi Dievs ir dzīvības avots, tas ir pilnīgas saprašanās, miera un prieka. Jo vairāk mēs dzersim no šī avota un dzīvosim no šī ūdens, kas ir viņa Vārds, jo tuvāki mēs kļūsim viens otram kā brāļi un māsas. Tad piepildīsies šī paša psalma vārdi, kas seko: 'tavā gaismā mēs redzam gaismu', to gaismu ko pasaule gaida. Chiara Lubich |