| Dzīvības Vārds 2014.12 |
|
Decembris, 2014 "Kam divi svārki, tas lai dod tam, kam nav, un, kam ir pārtika, lai dara tāpat." (Lk. 3:11)Šajā Adventa laikā, kad mēs gatavojamies Ziemassvētkiem, mums no jauna priekšā tiek stādīts Jānis Kristītājs. Viņš tika Dieva sūtīts, lai sagatavotu ceļu Mesijas atnākšanai. No ļaužu pulkiem, kas pie viņa nāca, viņš prasīja nopietnas izmaiņas dzīvē: “Nesiet patiesus atgriešanās augļus” (Lk. 3:8). Un tiem, kas viņam jautāja: “Ko tad mums būs darīt?” (Lk. 3:10) viņš atbildēja: "Kam divi svārki, tas lai dod tam, kam nav, un, kam ir pārtika, lai dara tāpat."Kāpēc dot otram to kas mans? Tā kā mūs abus ir radījis Dievs, otra persona ir mans brālis vai māsa, tātad daļa no manis paša. Gandijs ir teicis: “Es nevaru otru ievainot nekaitējot pats sev”. Esam radīti lai būtu dāvana otram, pēc Dieva līdzības, kas ir Mīlestība. Mūsu asinīs ir ierakstīts mīlestības dievišķais likums. Jēzus, atrodoties mūsu vidū, mums to skaidri ir atklājis, dodot mums savu jauno bausli: “Mīliet viens otru kā es jūs esmu mīlējis” (Jņ. 13:34). Tas ir “Debesu likums”, Svētās Trīsvienības dzīve uz zemes, Evaņģēlija sirds. Kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars debesīs dzīvo pilnīgā kopībā, līdz pat tam, ka ir viens vesels (skat. Jņ. 17:11), tāpat arī mēs uz zemes esam mēs paši tādā mērā kādā dzīvojam savstarpējā mīlestībā. Un kā Dēls saka Tēvam: “Viss, kas ir Mans, tas ir Tavs, un, kas ir Tavs, ir Mans” (Jņ. 17:10), tāpat arī starp mums mīlestība sasniedza pilnību tur, kur mēs dalāmies viens ar otru ne tikai garīgajās lietās, bet arī materiālajās. Mūsu tuvākā vajadzības ir mūsu visu vajadzības. Kādam trūkst darbs? Man tā nav. Ir kādam slima māte? Tai palīdzēšu it kā tā būtu manējā. Citiem trūkst ēdamā? Tas ir kā, ja man pašam būtu izsalkums un meklēšu viņiem sagādāt pārtiku tāpat kā to darītu sev pašam. Šī ir pirmo kristiešu pieredze Jeruzalemē: “Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viss viņiem bija kopīgs” (Apd. 4:32). Kopīga manta gan nebija obligāta lieta, taču viņi tomēr aktīvi to praktizēja. Tas nebija saistīts ar to, lai kādu ievestu trūkumā palīdzot citiem, “bet lai notiktu izlīdzināšana” (2. Kor. 8:13). Svētais Bazils Lielais saka: “Izsalkušajam pieder maize, kas tev paliek pāri, kailajam pieder mētelis ko tu nevalkā, trūcīgajam pieder nauda, ko tu glabā paslēptu.” Un svētais Augustīns saka: “Bagātā pārpalikums, pieder nabagiem.” “Arī nabagiem ir iespēja palīdzēt viens otram: viens var palīdzēt klibajam ar savām kājām, cits ar savām acīm aklajam rādot tam ceļu, vēl kāds var apmeklēt slimo.” "Kam divi svārki, tas lai dod tam, kam nav, un, kam ir pārtika, lai dara tāpat."Arī šodien varam dzīvot pēc pirmo kristiešu parauga. Evaņģēlijs nav utopija. To varam redzēt jaunajās baznīcas kustībās, ko Baznīcā ir iedvesmojis Svētais Gars, lai visā tā svaigumā atdzīvinātu pirmo kristiešu evaņģēlisko radikālismu atbildot uz mūsdienu sabiedrības milzīgajiem izaicinājumiem, kur ir tik daudz netaisnības un nabadzības. Atceros Focolare kustības sākumu, kad jaunā harisma pildīja mūsu sirdi ar īpaši spēcīgu mīlestību uz nabagiem. Sastopoties ar tiem uz ielas, mēs bloknotā pierakstījām viņu adresi, lai pēc tam tos atrastu un tiem palīdzētu. Tie bija Jēzus: “Jūs man esat to darījuši” (Mt. 25:40). Pēc tam kad bijām apmeklējušas viņu trūcīgās mājvietas, tos ielūdzām uz pusdienām mūsu mājās. Viņiem klājām vislabāko galdautu ar vislabākajiem traukiem un izmeklētāko ēdienu. Pie mūsu galda pirmajā fokolārē pie pusdienu galda pārmaiņus sēdēja fokolarīna un nabags, fokolarīna un nabags... Vienu dienu mums šķita, ka Kungs no mums prasa kļūt par nabagiem, lai kalpotu nabagiem un visiem pārējiem. Pirmajā fokolārē vienas istabas vidū katra nolika to, ko domāja, ka tas viņai paliek pāri: mēteli, cimdu pāri, cepuri, arī kažoku... Un šodien, lai palīdzētu nabagiem, mums ir uzņēmumi, kas rada darba vietas un peļņa ar kuru dalīties! Bet vēl joprojām ir daudz ko darīt 'nabagu' labā. "Kam divi svārki, tas lai dod tam, kam nav, un, kam ir pārtika, lai dara tāpat."Mums ir daudz bagātību ar ko dalīties, ja arī šķiet citādi. Mums jāuzasina jutīgums un jāmācās, lai saprastu kā palīdzēt. Mums sirdī ir mīlestība, ko dot, sirsnība, kas pārtop rīcībā, prieks ko dot tālāk. Mums ir laiks, ko nodot citu rīcībā, lūgšanas, iekšējie dārgumi ar ko dalīties mutiski vai rakstiski, taču dažreiz mums ir lietas ko piedāvāt: somas, pildspalvas, grāmatas, naudu, mājas, auto ... Varbūt uzkrājam daudz lietu domājot, ka tās kādu dienu var noderēt un tajā pašā laikā blakus ir kāds, kuram tās ir steidzami nepieciešamas. Kā augs, kas uzsūc no zemes mitrumu, kas tai nepieciešams, tā arī mēs centīsimies paturēt tikai to kas nepieciešams. Ir labāk, ka dažreiz atskāršam, ka kaut kā trūkst, labāk būt nedaudz trūcīgākam, nekā bagātākam. “Ja mēs būtu mierā ar to kas nepieciešams”, teica svētais Bazils, “un dotu pārpalikumu trūcīgajam, nebūtu vairs ne bagātu, ne nabagu.” Mēģināsim sākt dzīvot šādā veidā. Skaidrs, ka Jēzus nevilcināsies atmaksāt mums simtkārtīgi un mums būs iespēja turpināt dalīties. Un beigās viņš mums teiks, ka ko mēs esam devuši kādam, to esam Viņam devuši. Chiara Lubich |