| Dzīvības Vārds 2015.02 |
|
Februāris, 2015 Pieņemiet cits citu, kā arī Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu (Rom. 15:7).Pāvils savā ceļā uz Spāniju gribēja apmeklēt Romu un pirms ierašanās viņš nosūtīja romiešiem vēstuli. Drīzumā viņi apliecinās savu uzticēšanos Evaņģēlijam ar neskaitāmiem mocekļiem, taču viņu vidū, līdzīgi kā citās vietās netrūka saspīlējumu, nesaprašanās un pat sāncensība. Patiešām Romas kristiešiem bija dažāda sociālā, kulturālā un reliģiskā izcelšanās. Daži no viņiem nāca no jūdaisma, citi no grieķu pasaules un senās Romas reliģijas, varbūt no stoiķiem vai citām austrumu filozofijām. Tām līdz mantojumā nāca domas tradīcija un ētiskā pārliecība. Daži bija 'vāji', jo sekoja īpašām ēšanas parašām, kā, piemēram, veģetārieši vai saskaņā ar kalendāru ievēroja speciālas gavēņa dienas. Citus dēvēja par 'stipriem', jo tie bija brīvi no ierobežojumiem un nebija saistīti ar ēdienu tabu vai speciāliem rituāliem. Pie viņiem visiem Pāvils vērsās ar kvēlu pamudinājumu: Pieņemiet cits citu, kā arī Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu.Jau pirms šīs vietas viņš savā vēstulē bija minējis pa šo jautājumu vispirms uzrunājot 'stipros' un aicinot tos 'pieņemt' 'vājos' 'nestrīdoties par viedokļiem'. Pēc tam viņš saka, ka 'vājajiem' būtu jāpieņem 'stiprie' tos netiesājot, jo 'Dievs tos ir pieņēmis'. Pāvils patiešām ir pārliecināts, ka ikviens neraugoties uz viedokļu un izturēšanās dažādību rīkojas aiz mīlestības uz Kungu. Nav nekāda iemesla, lai tiesātu tos, kas ir citādās domās un vēl mazāk lai tos ieļaunotu ar augstprātīgu un pārākuma apziņas izturēšanos. Tā vietā ir nepieciešams meklēt kopējo labumu vienam no otra mācoties, ceļot kopienu un tās vienotību (skat. Rom. 14:1-23). Arī šajā gadījumā tas prasa īstenot svarīgo kristieša dzīves standartu, ko Pāvils nedaudz iepriekš sava vēstulē atgādināja: 'Likuma piepildījums ir mīlestība' (Rom. 13:10). 'Nestaigājot mīlestībā' (Rom. 14:15), Romas kristiešiem trūka brālības gara, kam būtu jāiedzīvina ikvienu kopienu. Kā viens otra pieņemšanas modeli apustulis piedāvā Jēzu mirstošu uz krusta, kur tā vietā lai iepriecinātu pats sevi, viņš uzņēmās mūsu vājības (skat. Rom. 15:1-3). No krusta augstuma viņš visus pievilka pie sevis, ebreju Jāni kopā ar Romas simtnieku, Mariju Magdalēnu kopā ar noziedznieku, kas bija piekalts viņam blakus. Pieņemiet cits citu, kā arī Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu.Arī mūsu kristiešu draudzēs, lai gan visi esam 'Dieva mīlētie' un 'aicināti uz svētumu' (Rom. 1:7), līdzīgi kā Romā netrūkst nesaskaņas un kontrasti starp dažādām kultūrām un uzskatiem, kas bieži ir tālu viens no otra. Bieži konflikti ir starp tradicionālistiem un inovatoriem (šāds raksturojums ir vienkāršots, bet viegli saprotams), starp personām, kas ir vairāk atvērtas un vairāk noslēgtas, ieinteresētas vairāk sociālajā vai garīgajā kristietības dimensijā. Atšķirības pastiprina politiskā pārliecība un sociālais fons. Imigrācijas ietekme ir klātesoša lūgšanas vietās un dažādās baznīcas grupās ienesot kultūras un ģeogrāfiskās izcelsmes dažādību. Līdzīga dinamika ir vērojama attiecībās starp dažādām kristiešu Baznīcām, ģimenēs, darba vietās un politiskajā arēnā. Līdz ar to piezogas kārdinājums tiesāt tos, kas nedomā kā mēs un justies pārākiem veicinot sterilu konfliktu un savstarpēju nepieņemšanu. Pāvila modelis nav vienveidība, kas padara visu plakanu, bet kopība starp kontrastiem, kas bagātina. Tā nav nejaušībā, ka pirmajās divās vēstules nodaļās viņš runā par ķermeņa vienotību un tā locekļu dažādību, un dāvanu dažādību, kas bagātina un atdzīvina kopienu (skat. Rom. 12:3-13). Viņa modelis nav izsakoties pāvesta Franciska vārdiem lode, kur ikviens punkts uz tās virsmas ir vienādā attālumā no centra un nav atšķirības starp vienu punktu un otru. Modelis ir daudzšķautņains ar dažādām virsmām, kas atšķiras viena no otras un nav simetriskas, ar īpašām raksturiezīmēm, kas tas padara atšķirīgas. 'Pat personām, kas var tikt kritizētas par pieļautām kļūdām, ir kaut kas ko piedāvāt, ko nevajadzētu palaist garām. Tā ir tautu vienotība pēc universāla likuma, kas saglabā savu individualitāti; tā ir personu summa sabiedrībā, kuri meklē kopējo labumu, kas patiešām ietver visu'. Pieņemiet cits citu, kā arī Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu.Šis Dzīvības Vārds ir spēcīgs aicinājums atzīt to pozitīvo, kas pastāv otrā, kaut vai tā dēļ, ka Kristus ir atdevis dzīvību arī par to personu attiecībā uz kuru mēs jūtam tieksmi tiesāt. Tas ir aicinājums klausīties, atbrīvoties no aizsardzības mehānismiem, būt atvērtam izmaiņām, uzņemt dažādību ar cieņu un mīlestību, veidot kopienu kas ir gan dažāda, gan vienota. Šo vārdu kā ceļvedi un gaismu saviem locekļiem 2015. gadam ir izvēlējusies Vācijas Evaņģēliskā Baznīca. Ja, kaut šajā mēnesī, dažādu Baznīcu locekļi darītu tāpat, tā būtu savstarpējas pieņemšanas zīme. Tādā veidā mēs vienotā balsī dosim godu Dievam, kā Kjāra Lubich teica Sv. Pētera reformātu katedrālē Ženēvā: 'Šodiena no mums ikviena prasa mīlestību, prasa vienotību, kopību, solidaritāti. Tā aicina Baznīcas atjaunot vienotību, kas gadsimtiem ilgi bija izjaukta. Tā ir visu reformu reforma, ko debesis no mums prasa. Tas ir pirmais un nepieciešamais solis universālas brālības virzienā starp visiem vīriešiem un sievietēm. Pasaule ticēs, ja mēs būsim vienoti. Fabio Ciardi |