Lai visi būtu viens (Jņ. 17, 21)
Dēļ šiem vārdiem esam piedzimuši,
lai nestu pasaulē vienotību.
Chiara Lubich

«Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ,
ko Es uz jums esmu runājis»
(Jņ. 15:3).

FONTA LIELUMS  aA aA 
Dzīvības Vārds 2015.03

“Kas grib man sekot, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un seko man!” (Mk. 8, 34).

             Sava ceļojuma laikā pa Galilejas ziemeļiem, pa ciematiem ap Filipa Cēzarejas pilsētu, Jēzus saviem mācekļiem jautā, ko tie par viņu domā. Pēteris visu vārdā atzīst, ka viņš ir Kristus, gadsimtiem gaidītais Mesija. Lai izvairītos no pārpratumiem Jēzus tieši paskaidro kā ir jāsaprot viņa misija. Jā, viņš  atbrīvos savu tautu, taču negaidītā veidā, samaksādams ar savu personu. Viņam daudz būs jācieš, jātiek notiesātam, nogalinātam un pēc trīs dienām viņš augšāmcelsies. Pēteris nepieņem šo Mesijas vīziju. Kā daudzi citi tajā laikā viņš iedomājās Mesiju kā tādu, kas darbosies ar varu un spēku sakaujot romiešus un dodot Izraēla tautai tai pienācīgo vietu pasaulē. Viņš mēģināja Jēzu atrunāt, un tas savukārt Pēterim teica: “Tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta.” (skat. Mk. 8:31-33).

Jēzus atsāk savu gājienu šoreiz Jeruzalemes virzienā, kur viņš pabeigs savu nāves un augšāmcelšanās uzdevumu.  Tagad, kad viņa mācekļi zina, ka viņš iet nāvē, vai tie gribēs vēl viņam sekot? Jēzus nosacījumi ir skaidri un prasīgi. Viņš sasauc ļaudis un savus mācekļus sev apkārt un viņiem saka:

“Kas grib man sekot, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un seko man!”

            Mācītājs bija mācekļus bija aizrāvis, kad staigāja gar ezera  krastu, kad tie meta tīklus, vai  ieradās pie muitas galda. Bez vilcināšanās tie pameta savas laivas, tīklus, muitas galdu, tēvu, māju, ģimeni, lai skrietu viņam pakaļ. Tie bija redzējuši viņa brīnumdarbus un dzirdējuši viņa gudrību. Līdz šim brīdim tie bija viņam sekojuši ar prieku un entuziasmu.

Taču sekot Jēzum prasīja no viņiem kaut ko daudz vairāk. Tagad kļuva skaidrs ko nozīmē dalīties ar viņu dzīvē un liktenī: neveiksmi un ienaidu, pat nāvi un kādu nāvi! Tā bija vissāpīgākā un kaunpilnākā nāve, rezervēta slepkavām un ļaunākajiem noziedzniekiem. Nāve, ko Svētie raksti dēvē par “lāstu” (skat. 5. Moz. 21:23). Tikai krusta pieminēšana vien izsauca šausmas, bija grūti to pat izrunāt. Tā ir pirmā reize, kad Evaņģēlijā ir pieminēts šis vārds. Kas zina kādu iespaidu tas atstāja uz viņa klausītājiem.

Tagad kad Jēzus bija skaidri apliecinājis savu identitāti, viņš ar tādu pašu skaidrību varēja demonstrēt sava mācekļa identitāti. Ja Mācītājs ir tas kas mīl savu tautu līdz pat nāvei uzņemoties krustu uz sevi, tāpat arī viņa māceklim ir jāatmet pašam savi priekšstati un jādalās visā ar Mācītāju sākot no krusta:

“Kas grib man sekot, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un seko man!”

Būt par kristieti nozīmē būt otram Kristum, “turot to pašu prātu kā Jēzum Kristum”, kas “pazemināja sevi un kļuva paklausīgs līdz nāvei līdz pat krusta nāvei” (Fil. 2:5-8), būt sistam krustā kopā ar Kristu, lai kopā ar Pāvilu varētu teikt: “nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus” (Gal. 2:20); nezināt neko citu “kā tikai Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu” (1. Kor. 2:2). Tas ir Jēzus, kas turpina mūsos dzīvot, mirt un atkal augšāmcelties. Būt kā mācītājs, tā ir kristieša lielākā vēlēšanās un uzdrīkstēšanās, kas ir izveidojusi lielus svētos. Bet kā Jēzum sekot, lai kļūtu par tādiem?

Pirmais solis ir “aizliegt sevi”, norobežoties no paša spriedumiem un domāšanas veida. Jēzus to pieprasīja no Pētera, kad to norāja, ka tas domājot pēc cilvēka prāta nevis pēc Dieva. Arī mēs līdzīgi Pēterim dažreiz vēlamies sevi uzsvērt egoistiskā veidā vai vismaz saskaņā ar saviem kritērijiem. Mēs vēlamies ātras un vieglas sekmes, jebkādas grūtības nogludinātas; mēs uzlūkojam ar skaudību tos, kas kāpj pa karjeras kāpnēm; mēs sapņojam par vienotu ģimeni un brālīgu sabiedrību sev apkārt un kristiešu kopienu nemaksājot par to dārgu cenu.

Aizliegt sevi nozīmē ieiet Dieva domāšanas veidā, kā Jēzus mums to parādīja ar savu rīcību: kviešu grauda loģika, kam jānomirst lai nestu augļus, rodot vairāk prieka dodot nekā ņemot, atdodot savu dzīvību aiz mīlestības, vārdu sakot ņemot savu krustu:

“Kas grib man sekot, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un seko man!”

“Ikdienas krusts” kā teikts Lūkas Evaņģēlijā (9:23) var būt visdažādākajās formās: slimība, darba zaudējums, nespēja tikt galā ar ģimenes vai darba problēmām, zaudējuma sajūta nespējot izveidot patiesas attiecības, nevarības sajūta pasaules mēroga konfliktu priekšā, nepatika pret nemitīgajiem skandāliem mūsu sabiedrībā... Krustu nav jāmeklē, tas atnāk pats, iespējams tad, kad to vismazāk gaidām un veidos kādos pat neesam varējuši iedomāties.

            Jēzus aicina to “ņemt”, bez nolemtības kā neizbēgamu ļaunumu, neļaujot tam uzkrist virsū un mūs satriekt, ne arī to stoiciski balstīt no tā novēršoties. Tā vietā uzņemt to kā daļu no viņa krusta, kā iespēju būt par mācekli arī šajā situācijā un dalīties ar viņu arī sāpēs, jo viņš bija pirmais kas ņēma mūsu krustu uz sevis. Patiesībā, kad Jēzum tika uzkrauts viņa krusts, ar to viņš ņēma uz pleciem ikvienu mūsu krustu. Tāpēc ikvienās sāpēs, lai arī kādu formu tās ieņemtu, varam atrast Jēzu, kas tās jau padarījis par savām.

            Idžino Džordani šajā vietā redz mainītas lomas ar Kirēnes Sīmani, kas nesa Jēzus krustu: “krusts kļūst vieglāks, ja Jēzus to nes kā Kirēnietis”. Un ir vēl vieglāks, viņš turpina, ja nesam to kopā: “Zem vienatnē nesta krusta beigās sabrūk; vairāku kopīgi nests krusts ar Jēzu vidū, kas to nes kā Kirēnietis kļūst vieglāks: maigs jūgs. Saskaņota kāpšana vienā sakabē ar daudziem kopā dara prieku, pat ja slīpums ir liels”[1].

            Ņemot krustu, lai nestu to kopā ar viņu zinot, ka neesam vieni, jo viņš to nes kopā ar mums, rodas attiecības, piederība Jēzum līdz pat pilnai kopībai ar viņu, līdz pat tam ka kļūstam par otru Jēzu. Šis ir tas ceļš kā sekot Jēzum un kļūst par īstiem mācekļiem. Krusts tad mums patiešām tāpat kā Kristum kļūs par “Dieva spēku” (1. Kor. 1:18) caur augšāmcelšanos. Ikvienā nespēkā atradīsim spēku, ikvienā tumsā gaismu, ikvienā nāvē dzīvību, jo būsim atraduši Jēzu.

 

Fabio Ciardi

[1] La divina avventura, Città Nuova, Roma 1966, p. 149ss