| Dzīvības Vārds 2015.04 |
|
Aprīlis, 2015 “Visiem esmu tapis viss” (1. Kor. 9:22)Šī mēneša dzīvības vārds ir ņemts no vēstules Korintas kopienai, kurā Pāvilam ir jāaizstāvas pret sliktu viedokli no dažu kristiešu puses. Tie šaubījās vai noliedza, ka viņš būtu apustulis. Pēc tam kad bija parādījis, ka pilnībā atbilst šim nosaukumam, jo ir “redzējis Jēzu Kristu” (skat. 9:1), Pāvils paskaidro kādēļ rīkojies pazemībā un atturībā, līdz pat tam, ka ir atteicies no jebkādas atlīdzības par savu darbu. Lai arī viņš varētu uzsvērt savu apustuļa autoritāti un tiesības, viņš dod priekšroku būt par “kalpu visiem”. Tā ir viņa evaņģēliskā stratēģija. Viņš ir solidārs ar ikvienas kategorijas personu, līdz pat tam, ka kļūst par vienu no tiem, lai varētu tiem nest Evaņģēlija jaunumu. Piecas reizes viņš atkārto ka “ir padarījis” sevi par vienu ar otru: ar jūdiem, aiz mīlestības, viņš sevi nostāda zem bauslības, lai arī neuzskatīja to sev par saistošu, savukārt tiem kas nesekoja Mozus likumam arī viņš dzīvoja kā tāds kas ir bez likuma, tajā pašā laikā sekojot vēl pilnīgākam Jēzus likumam; ar tiem, kas tika uzskatīti par “vājiem” - iespējams skrupulozi kristieši, kas raizējās vai var ēst gaļu kas upurēta elkiem, arī viņš kļuva par vāju, lai arī bija “stiprs” un baudīja lielu brīvību. Vienā vārdā sakot viņš “tapa visiem viss”. Katru reizi viņš atkārto, ka tā rīkojas, lai “iegūtu” ikvienu Kristum, lai par katru cenu “izglābtu” kaut dažus. Viņš nelolo ilūzijas un negaida milzīgus panākums, viņš labi zina, ka tikai daži atbildēs viņa mīlestībai, taču neskatoties uz to viņš mīl visus un nodod sevi visu rīcībā saskaņā ar Kunga piemēru. Kas vairāk par Jēzu sevi ir padarījis par vienu ar mums? Viņš, kas bija Dievs, “sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs” (Fil. 2:7). “Visiem esmu tapis viss”Kjārai Lubik šie vārdi kļuva par vienu no galvenajiem punktiem viņas “mākslai mīlēt”, ko viņa formulēja izteicienā “darīt sevi par vienu”. Viņa tajos saskatīja žēlastības “diplomātisko” izpausmi. “Kad kāds raud - viņa rakstīja -, mums jāraud kopā ar viņu. Ja smejas, jāpriecājas ar to. Un tā krusta smagums tiek sadalīts uz daudziem pleciem, un prieks ir pavairots daudzās sirdīs... Padarīt sevi par vienu ar tuvāko aiz mīlestības uz Jēzu, ar Jēzus mīlestību, līdz tuvākais, mīlestības saldi ievainots, gribēs sevi padarīt par vienu ar mums savstarpējā palīdzības, ideālu, projektu, interešu apmaiņā... Tā ir mīlestības diplomātija, kurai ar parasto diplomātiju ir daudz kopīgu izpausmju, proti, neteikt visu to ko varētu teikt, ja tas būtu nepatīkami citiem un nebūtu patīkami Dievam. Tā zina kā gaidīt, kā runāt un kā sasniegt mērķi. Tā ir dievišķā Vārda diplomātija, kas kļūst par miesu lai padarītu mūs dievišķus” . Ar pedagoģisku prasmi Kjāra izceļ ikdienas grūtības, kas mūs kavē “darīt sevi par vienu”: “Dažreiz tā ir novērsta uzmanība, citreiz tā ir nepiemērota vēlme steidzīgi izteikt savas domas, dot padomu neīstā brīdī. Citreiz esam kūtri darīt sevi par vienu ar tuvāko, jo uzskatām, ka tas neuztver mūsu mīlestību, vai arī mūs kavē citi aizspriedumi. Dažreiz tiekam aizkavēti dēļ slēptas intereses pievērst otru savai lietai”. Tāpēc “ir patiešām nepieciešams atmest vai nolikt malā visu, kas piepilda mūsu prātu un sirdi, lai kļūtu par vienu ar citiem” . Tāpēc tā ir nepārtraukta un nepagurstoša mīlestība, izturīga un nesavtīga, kas pati savukārt uztic sevi lielākai un stiprākai Dieva mīlestībai. Šie ir vērtīgi padomi, kas var mums palīdzēt dzīvot saskaņā ar šī mēneša dzīvības vārdu, patiesi ieklausoties otrā personā, cenšoties to izprast no iekšpuses, identificējot sevi ar to, ko tā dzīvo un jūt, daloties rūpēs un priekos: “Visiem esmu tapis viss”Mēs nedrīkstam šo evaņģēlisko aicinājumu interpretēt kā prasību atmest savu pārliecību, it kā mēs nekritiski akceptētu jebkādu uzvedību no citu cilvēku puses vai it kā mums pašiem nebūtu savi uzskati par dzīvi un savas domas. Ja esam mīlējuši tā ka esam kļuvuši par otru un, ja tas ar ko esam dalījušies aiz mīlestības ir radījis patiesas attiecības, mums ir jāizsaka savas domas arī, ja tas varētu būtu otram sāpīgi, tajā pašā laikā paliekot mīlestībā. Padarīt sevi par vienu nenozīmē vājumu, tas nenozīmē meklēt mierīgu līdzās pastāvēšanu, bet ir brīvas personas izpausme, kas izvēlas sevi nodot otra rīcībā; tas prasa drosmi un apņemšanos. Svarīgi ir arī atcerēties mērķi, kādēļ padarām sevi par vienu ar otru. Pāvila vārdi, ko dzīvojam šajā mēnesi, kā jau augstāk minējām turpinās šādi: “... lai par katru cenu izglābtu kaut dažus”. Pāvils skaidro savu tapšanu par visu ar vēlmi aizvest līdz glābšanai. Tas ir ceļš lai iekļūtu otrā, lai palīdzētu parādīties labajam un patiesajam, kas tur dzīvo, lai pārvarētu kļūdas un iesētu tur Evaņģēlija sēklu. Tas ir uzdevums, kuram nav ierobežojumu un attaisnojumu, un no kā nevar izvairīties, jo viņam to uzticējis pats Dievs, un tas ir jāpabeidz “par katru cenu” ar radošumu uz kādu tikai mīlestība ir spējīga. Šis nodoms ir galvenais motīvs mūsu “darīt sevi par vienu”. Arī politika un bizness ir ieinteresēti tuvoties cilvēkiem, saprast to domas, vēlmes un vajadzības, taču tie vienmēr grib kaut ko pretī. Turpretī “dievišķajai diplomātijai – teiktu Kjāra – iespējams vienīgajai piemīt šis lielums un šī īpašība, ka tās dzinulis ir otra labums un tāpēc tā ir brīva no visa veida egoisma ēnas” . “Padarīt sevi par vienu”, lai palīdzētu ikvienam augt mīlestībā un tādā veidā dotu ieguldījumu universālā brālībā, kas ir Dieva sapnis attiecība uz cilvēci, iemesls, kādēļ Jēzus atdeva savu dzīvību. Fabio Ciardi |