«Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis» (Jņ. 15:3).

“Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu” (Ef. 2, 4-5)

Kad Kungs Dievs parādījās Mozum Sinaja kalnā, viņš atklāja savu identitāti sakot: «Tas Kungs, Tas Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā» (2. Moz. 34, 6). Lai parādītu šīs mīlestības dabu ebreju Bībele lieto vārdu (raḥămîm), kas nozīmē mātes dzemdi, vietu no kurienes sākas dzīvība. Atklājoties kā “žēlsirdīgs”, Dievs parāda, ka viņam rūp ikviena sava radība līdzīgi kā mātei savs bērns. Viņš to mīl, ir blakus, aizsargā un par to rūpējas. Lai izteiktu  citu žēlsirdīgās mīlestības aspektu Bībele lieto vēl vienu terminu (ḥesed), kas nozīmē uzticību, labvēlību, dāsnumu, solidaritāti.

Arī Marija savā Magnificat dzied par Visvarenā žēlsirdību, kas paliek uz paaudžu paaudzēm (skat. Lk. 1, 50).

Pats Jēzus mums ir runājis Dieva mīlestību, atklājot viņu kā “Tēvu”, kas ir tuvu un ievēro katru mūsu vajadzību, gatavs piedot un dāvāt visu, kas mums nepieciešams: «Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem» (Mt. 5, 45).

Viņa mīlestība patiešām ir “bagāta” un “liela”, kā lasām vēstulē Efeziešiem, no kuras nāk šis dzīvības vārds:

“Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu”

Šajos Pāvila vārdos gandrīz varam saklausīt prieka saucienu, kas radies pārdomājot Dieva brīnišķīgos darbus mūsu labā. Bijām miruši un viņš mūs darījis dzīvus dāvājot jaunu dzīvi.

Šie vārdi sākas ar “bet”, norādot uz kontrastu ko Pāvils piemin vēstulē iepriekš: cilvēces traģisko stāvokli, kas ir satriekts zem vainas un grēka, atrazdamies savtīgu un ļaunu iekāru varā, ļaunuma spēku ietekmē atklāti saceldamies pret Dievu. Šajā stāvoklī tā būtu pelnījusi Dieva dusmas (skat. Ef. 2, 1 – 3). Bet tieši pretēji Dievs tā vietā lai sodītu, Pāvilam par lielu brīnumu, tai atdod dzīvību. Dievs neļauj sevi vadīt dusmām, bet gan žēlastībai un mīlestībai.

Jēzus jau bija ļāvis nojaust, ka Dievs rīkojas šādā veidā, kad pastāstīja līdzību par pazudušo dēlu, kur tēvs ar atplestām rokām uzņem jaunāko kas iestidzis necilvēcīgā dzīvē. Tas pats ir līdzībā par labo ganu, kas dodas meklēt pazudušo avi, uzceļ to uz pleciem lai atnestu mājās vai par labo samārieti, kas aprūpē laupītāju ievainoto cilvēku (skat. Lk. 15, 11 – 32; 3 – 7; 10, 30 – 37).

Šajās līdzībās ir simbolizēts Dievs, žēlsirdīgais Tēvs, kas ne tikai mums ir piedevis, bet savā dēlā Jēzū ir devis mums pašu dzīvību, ir dāvājis mums dievišķās dzīves pilnību.

No šejienes arī pateicības himna:

“Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu”

Šiem vārdiem vajadzētu mūsos izraisīt tādu pašu prieku un pateicību kā Pāvilam un pirmajiem kristiešiem. Arī attiecībā uz ikvienu no mums Dievs ir “bagāts žēlastībā” un “liels mīlestībā”, gatavs piedot un atjaunot uzticību. Nav tāda grēka, sāpju vai vientulības stāvokļa, kurā viņš nebūtu klātesošs, mums blakus, lai pavadītu mūs ceļā, mums neuzticētos, nedotu iespēju piecelties un spēku vienmēr sākt no jauna.

Pāvests Francisks savā pirmajā uzrunā “Angelus” 17. martā pirms diviem gadiem sāka runāt par Dieva žēlastību, tēmu, kas vēlāk kļuva viņam raksturīga. Tajā reizē viņš teica: «Dieva seja ir žēlsirdīgā tēva seja, kas vienmēr ir pacietīgs…, mūs saprot, mūs gaida, nenogurst mums piedot...». Un noslēdz šo pirmo īso apsveikuma runu atgādinot ka: «Viņš ir mīlošais Tēvs kas vienmēr piedod, kam ir žēlsirdīga sirds attiecībā uz mums visiem. Un arī mums jāmācās būt žēlsirdīgiem pret visiem».

Šī pēdējā norāde mums atklāj konkrētu veidu kā dzīvot saskaņā ar šo dzīvības vārdu.

Ja Dievs ir bagāts žēlastībā un liels mīlestībā, arī mēs esam aicināti būt žēlsirdīgi attiecībā uz citiem. Ja viņš mīl ļaunos, kas ir viņa ienaidnieki, arī mums jāmācās mīlēt tos kas nav “mīlami”, pat mūsu ienaidniekus. Vai Jēzus mums neteica: «Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību»? (Mt. 5, 7); vai neteica mums būt «žēlīgiem, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs»? (Lk. 6, 36). Arī Pāvils aicina savas kopienas, Dieva izredzētas un mīlētas, tērpties «sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā» (Kol. 3, 12).

Ja esam ticējuši Dieva mīlestībai, arī mēs savukārt varam mīlēt ar tādu mīlestību kas ir blakus ikvienai sāpīgai vai neatliekamai situācijai, kas visu piedod, aizsargā, kas zina kā rūpēties.

Šādi dzīvojot būsim Dieva mīlestības liecinieki un tiem, kurus satiksim palīdzēsim atklāt, ka Dievs arī pret viņiem ir bagāts žēlastībā un liels mīlestībā.

Fabio Ciardi