| Dzīvības Vārds 2015.09 |
«Tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu» (Mk. 12, 31)Lūk vieni no Evaņģēlija vārdiem, kuri pieprasa, lai tos nekavējoši uz karstām pēdām liktu lietā. Tie ir tik skaidri, saprotami un pieprasoši, ka paši neprasa īpašu skaidrojumu. Lai saprastu spēku, kas ir tajos varētu būt noderīgi tos aplūkot kontekstā, kurā tie tika sacīti. Jēzus atbildēja vienam no rakstu zinātājiem – Bībeles pētniekiem – kas viņam jautāja, kurš ir lielākais bauslis. Tas bija atvērts jautājums, vēl jo vairāk tādēļ, ka Svētajos Rakstos bija identificēti 613 priekšraksti, kurus jāievēro. Viens no lielajiem tā laika mācītājiem, rabīns Šammais, kurš dzīvoja neilgi pirms tam, bija atteicies nosaukt augstāko bausli. Turpretī citi, līdzīgi kā pēc tam Jēzus, jau virzījās uz mīlestības centrālo lomu. Piemēram, rabīns Hillels apgalvoja: «Nedari tuvākajam to, kas tev pašam nepatīk; tas ir viss likums. Pārējais ir tikai skaidrojums». Jēzus ne tikai atkārto mācību par mīlestības centrālo lomu, bet saliek kopā vienā bauslī mīlestību uz Dievu (skat. Deut. 6, 4) un mīlestību uz tuvāko (skat. Lev. 19, 18). Viņa atbilde rakstu zinātājam ir: «Augstākais [bauslis] ir: klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. Otrs ir šis: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav». «Tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu»Šī baušļa otra daļa ir pirmās daļas, mīlestība uz Dievu, izpausme. Dievam ir tik svarīga katra sava radība, ka lai viņu iepriecinātu, lai parādītu savu mīlestību viņam, nav labāka veida, kā būt par viņa mīlestības izpausmi attiecībā uz visiem. Kā vecāki priecājas, ka viņu bērni labi satiek savā starpā, viens otram palīdz, ir vienoti, tā arī Dievs, kas attiecībā uz mums ir kā tēvs, kā māte, ir priecīgs kad redz, ka mīlam savu tuvāko kā sevi pašu, dodot ieguldījumu visas cilvēces ģimenes vienotībā. Jau gadsimtiem pravieši Izraēļa tautai bija skaidrojuši, ka Dievs vēlas mīlestību nevis kaujamos upurus (skat. Hoz. 6, 6). Jēzus pats atsaucās uz viņu mācību, kad teica: «Ejiet un mācieties, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris» (Mt. 9, 13). Patiešām, kā var mīlēt Dievu, kas ir neredzams, ja nemīl brāli kas ir redzams? (skat. 1. Jņ. 4, 20). Dievu mīl, viņam kalpo un godā tik lielā mērā, cik mīlam, kalpojam un godājam ikvienu personu, draugu vai svešinieku, tautieti vai cittautieti, īpaši “mazos” un vājākos. Tas ir aicinājums visu laikmetu kristiešiem: pārveidot pielūgsmi dzīvē, iziet no baznīcām, kur tiek pielūgts, mīlēts un slavēts Dievs, pretī cilvēkiem, lai praktizētu, to kas iemācīts lūgšanā un atrodoties vienotībā ar Dievu. «Tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu»Kā mēs varam dzīvot saskaņā ar šo Kunga pavēli? Atcerēsimies, ka tās ir divas nedalāmas lietas, kas ietver mīlestību uz Dievu. Ir nepieciešams atvēlēt laiku, lai iepazītu, kas ir mīlestība un kā vajag mīlēt, tātad ir jāatvēl vieta lūgšanai, “kontemplācijai”, dialogam ar viņu. Mīlēt iemācās no Dieva kas ir Mīlestība. Veltot laiku Dievam, tuvākais netiek apdalīts, vēl vairāk, tādā veidā iemācāmies mīlēt arvien vairāk un pareizāk. Tajā pašā laikā, kad atgriežamies pie Dieva pēc tam kad esam mīlējuši citus, mūsu lūgšana ir autentiskāka un patiesāka un sevī ietver visus cilvēkus ko esam satikuši, ko esam atveduši pie viņa. Lai mīlētu tuvāko kā sevi pašu tas ir jāpazīst tāpat kā mēs pazīstam sevi. Jācenšas mīlēt otru kā viņš vēlas tikt mīlēts nevis, kā mums patiktos to mīlēt. Tagad, kad mūsu sabiedrība kļūst aizvien daudzveidīgāka sastāvot no dažādu kultūru personām, izaicinājums kļūst vēl lielāks. Ja kāds dodas uz jaunu valsti, ir jāiepazīst vietējo tradīcijas un vērtības, lai varētu saprast un mīlēt tās pilsoņus. Tas pats attiecas uz tiem kas uzņem imigrantus, kuri bijuši spiesti pamest savu valsti, jaunajā vietā nonākot valodas un iedzīvošanās grūtībās. Atšķirības ir arī vienas ģimenes locekļu starpā, vai darba vidē vai apkārtnē, pat ja kopiena sastāv no vienas kultūras personām. Vai mums patiktu, ja kāds būtu gatavs veltīt laiku un mūs uzklausīt, palīdzētu sagatavoties eksāmenam, atrast darbu vai sakārtot māju? Iespējams otram ir līdzīgas vajadzības. Mūs jāiemācās tās nojaust, esot uzmanīgiem pret otru, ieklausoties otrā, iejūtoties otra ādā. Svarīga ir arī mīlestības kvalitāte. Apustulis Pāvils savā slavenajā himnā par godu mīlestībai uzskaita dažas tās īpašības, kuras būtu vērts atcerēties: tā ir pacietīga, labvēlīga, nav skaudīga, nav augstprātīga, nemeklē savu labumu, neiekaist, nepiemin ļaunu, apklāj visu, tic visu, visu cer un panes visu (skat. 1. Kor. 13, 4 – 7). Cik daudz iespēju un veidu kā dzīvot: «Tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu»Noslēgumā atcerēsimies, ka šī cilvēciskā dzīves norma ir pamatā slavenajam “zelta likumam”, kas atrodams visās reliģijās un ievērojamo 'laicīgās' kultūras skolotāju mācībās. Varam mēģināt atrast līdzīgus aicinājumus mīlēt tuvāko savā kultūras tradīcijā vai reliģijā un tad palīdzēt viens otram dzīvot kopā saskaņā ar tiem: hindu un musulmaņiem, budistiem un tautas reliģiju piekritējiem, kristiešiem un labas gribas vīriešiem un sievietēm. Mums kopā jādarbojas, lai izveidot jaunu mentalitāti, kas piešķir vērtību otram, kas respektē personu, rūpējas par minoritātēm, ir uzmanīga attiecībā uz vājākajiem, nekoncentrējas uz savām interesēm, bet pirmajā vietā liek otru. Ja mēs visi patiešām apzinātos, ka jāmīl tuvākais kā sevi pašu, līdz pat tam, ka nedarītu otram to ko negribētu lai otrs darītu mums un ka darītu otram to, ko gribētu lai otrs darītu mums, tādā gadījumā tiktu pārtraukti kari, izbeigtos korupcija un vispārēja brālība vairs nebūtu utopija un mīlestības civilizācija drīz kļūtu par realitāti. Fabio Ciardi |