| Dzīvības Vārds 2015.10 |
«No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā» (Jņ. 13, 35).Šī ir atšķirība, pazīšanas zīme, kas raksturīga kristiešiem. Vai vismaz tādai tai vajadzētu būt, jo tādu Jēzus to bija iecerējis. Aizraujošā tekstā no pirmo gadsimtu kristietības, Vēstulē Diognētam, ir atzīmēts, ka “kristieši no citiem cilvēkiem neatšķiras ne pēc dzīves vietas, ne īpaša runas vai ģērbšanās veida. Tie nedzīvo īpašās pilsētās, nerunā īpašā valodā un nepiekopj īpašu dzīves veidu”. Tie ir normāli cilvēki, gluži kā visi pārējie. Un tomēr, tiem pieder noslēpums, kas ļauj dziļi ietekmēt sabiedrību, tiem kļūstot par kaut ko līdzīgu tās 'dvēselei' (skat. nod. 5 – 6). Tas ir noslēpums, ko Jēzus tiem nodeva neilgi pirms savas nāves. Līdzīgi kā Izraēļa senlaiku gudrie, kā tēvs attiecībā uz dēlu, arī Jēzus, gudrības Valdnieks, kā mantojumu atstāja mākslu kā dzīvot un kā labi dzīvot. Viņš to bija ņēmis tieši no Tēva: “visu, ko dzirdēju no sava Tēva, es jums darīju zināmu” (Jņ. 15, 15) un tas nāca no viņa attiecībām ar Tēvu. Tā sastāv no mīlestības vienam uz otru. Tā ir viņa pēdējā griba, viņa testaments, kas ir debesu dzīve, ko viņš atnesa uz zemi, lai dalītos ar mums, lai tā kļūtu par mūsu pašu dzīvi. Viņš vēlas, lai tā būtu viņa mācekļu identitāte, lai tos varētu atpazīt pēc savstarpējās mīlestības: «No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā»Vai Jēzus mācekļi tiek atpazīti pēc to savstarpējās mīlestības? Jānis Pāvils II raksta “Baznīcas vēsture ir svētuma vēsture”. Neskatoties uz to “vēsturē ir reģistrēts ne mazums notikumu, kas dod pretēju liecību attiecībā uz kristietību” (Incarnationis Mysterium, 11). Gadsimtiem ilgi kristieši Jēzus vārdā ir karojuši savā starpā un joprojām atrodas sašķeltā stāvoklī. Vēl šodien ir cilvēki, kuriem kristieši asociējas ar krusta kariem, inkvizīciju, vai kuri tos uzskata par nelabojamiem novecojušas morāles aizstāvjiem, kas pretojas zinātnes progresam. To nevarēja teikt par Jeruzalemes pirmo kristiešu draudzi. Tos apbrīnoja par dalīšanos ar labumiem, par vienotību, kas valdīja to starpā, par “gavilēm un vientiesīgu sirdi” (skat. Apd. 2, 46), kas tos raksturoja. Apustuļu darbos lasām, ka ļaudis “tos augsti cienīja”, ka sekojoši “vēl vairāk pievienojās tādu, kas ticēja Tam Kungam, pulks vīru un sievu” (Apd. 5,13 – 14). Draudzes dzīvajai liecībai bija liels pievilkšanas spēks. Kāpēc mēs šodien netiekam pazīti pēc savstarpējās mīlestības? Ko mēs esam izdarījuši ar Jēzus bausli? «No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā»Tradicionāli oktobra mēnesis katoļu aprindās ir veltīts misijām, Jēzus pavēles apcerei iet pa visu pasauli un sludināt Evaņģēliju, kā arī lūgšanai un atbalstam tiem, kas darbojas pirmajās rindās. Šis dzīvības vārds visiem var kalpot par atgādinājumu, kam jābūt par pamatu ikvienai kristīgās vēsts sludināšanai. Tas nav ticības uzspiešana, nav prozelītisms, ne palīdzība nabagiem, ar mērķi tos konvertēt. Tas primāri nav arī izaicinājums aizstāvēt morāles vērtības vai nelokāma nostāja pret netaisnībām un karu, lai arī tas ir pienākums no kura kristietis nevar izvairīties. Pirmkārt kristietības sludināšana ir dzīves liecība, kas jādod personīgi ikvienam Jēzus māceklim: “modernais cilvēks vairāk klausa lieciniekiem nevis mācītājiem” (Evangelii nuntiandi, 41). Arī tas, kas ir naidīgs Baznīcai, bieži tiek aizkustināts redzot tos, kas velta savu dzīvi slimajiem un nabadzīgajiem, kas ir gatavi atstāt dzimteni, lai dotos tālu projām uz grūtām vietām, lai piedāvātu palīdzību un savu klātbūtni kam tā visvairāk nepieciešama. Bet vissvarīgākā liecība ko Jēzus prasa ir visas kopienas liecība, kas parāda Evaņģēlija patiesību. Tai jārāda, ka tā dzīve, ko viņš ir atnesis patiešām rada jaunu sabiedrību, kurā visi dzīvo kā patiesi brāļi un māsas, savstarpējā palīdzībā un kalpošanā, kopīgi rūpējoties par visvājākajiem. Baznīcas dzīvē ir bijušas līdzīgas liecības, piemēram, kā ciemati, ko Dienvidamerikā vietējiem uzcēla franciskāņi un jezuīti, vai klosteri ar pilsētām, kas radās tiem apkārt. Arī šodien Baznīcas kopienas un kustības veido mazas pilsētas, kur iespējams redzēt jaunas sabiedrības pazīmes, kas ir Evaņģēliskās dzīves, savstarpējās mīlestības auglis. «No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā»Arī neatstājot savas mājas un pazīstamos cilvēkus, ja mēs savā starpā dzīvojam vienotībā par kuru Jēzus atdeva savu dzīvību, mēs spēsim radīt alternatīvu dzīves veidu un sēt cerības un jaunas dzīves sēklu sev apkārt. Ģimene, kas ikdienas atjauno savu vēlmi konkrēti dzīvot savstarpējā mīlestībā, var kļūt par gaismas staru savstarpējā vienaldzībā, kas valda mājā vai apkaimē. “Šūniņa” vai citiem vārdiem sakot divas vai trīs personas, kas vienojas radikāli sekot Evaņģēlija prasībām savā darbā, skolā, pašvaldībā, administratīvajās iestādēs, cietumā, būs spējīgas lauzt cīņas par varu loģiku un veidot sadarbības klimatu, kas veicina brālīgas attiecības, uz kurām iepriekš nebija cerību. Vai pirmie kristieši tā nerīkojās Romas impērijas laikā? Vai šādā veidā tie neizplatīja kristietības jauno vēsti, kas pārveido dzīvi? Mēs esam šodien “pirmie kristieši”, kas aicināti tāpat kā viņi, viens otram piedot, uzlūkot viens otru jaunām acīm, viens otram palīdzēt, vienā vārdā sakot mīlēt viens otru ar to intensitāti kā mīlēja Jēzus, esot pārliecināti, ka viņa klātbūtne mūsu starpā spēj piesaistīt arī citus dievišķajā mīlestības loģikā. Fabio Ciardi |