“Piedod tuvākajam pārestību, un tavus grēkus Kungs piedos, tev lūdzoties.” (Sīr. 28, 2).”

Tik vardarbīgā sabiedrībā, kādā mēs dzīvojam, piedošana ir grūta lieta. Kā iespējams piedot kādam, kas iznīcinājis mūsu ģimeni, kas veicis neaprakstāmus noziegumus, vai kas vienkārši dziļi mūs aizskāris personīgos jautājumos, sagraujot mūsu karjeru, laužot mūsu uzticību?

Pirmā instinktīvā reakcija ir atriebība, atdarīt ļaunu ar ļaunu, laižoties dziļāk naida un vardarbības spirālē palielinot barbarismu sabiedrībā. Var arī pārtraukt jebkuras attiecības, turot aizvainojumu ar tādu attieksmi, kas sarūgtina dzīvi un saindē attiecības.

Dieva Vārds ar spēku iejaucas visdažādākajās konflikta situācijās un bez kompromisiem piedāvā visgrūtāko un drosmīgāko risinājumu: piedošanu.

Šoreiz šis aicinājums nāk no senās Izraēla tautas viedā Ben Širas, kas parāda cik absurdi ir vērsties pie Dieva ar lūgumu piedot personai, kas pati nezina kā piedot. «Kam [Dievs] piedod grēkus? – lasām senā ebreju tradīcijas tekstā – Tam kas pats piedod citiem»[1]. Un arī Jēzus pats mums lūgšanā Tēvam mācīja: «Tēvs… piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem»[2].

Arī mēs kļūdāmies un katru reizi vēlamies lai mums piedod! Mēs pazemīgi lūdzam un ceram, ka mums tiktu dota iespēja visu sākt no jauna, ka mums vēlreiz tiktu dāvāta uzticība. Ja tas ir tā attiecībā uz mums, vai nav līdzīgi arī attiecībā uz citiem? Vai mums nav jāmīl tuvākais kā sevi pašu?

Kjāra Lubik, kas turpina mūs iedvesmot Vārda saprašanā, šādi komentē aicinājumu piedot: tā «nav aizmiršana, kas bieži nozīmē nevēlēšanos skatīties patiesībai acīs. Piedošana nav vājums, kā, piemēram, aiz bailēm neņemt vērā stiprākā pāri darījumus. Piedošana nenozīmē padarīt par nesvarīgu to, kas ir svarīgs, vai par labu to kas ir slikts. Piedošana nav vienaldzība. Piedošana ir gribas un skaidrības akts, tas iziet no brīvības, kas sevī ietver brāļa pieņemšanu tāds kāds viņš ir, neskatoties uz slikto, ko viņš ir izdarījis, līdzīgi kā Dievs pieņem mūs grēciniekus, neskatoties uz mūsu trūkumiem. Piedošana nozīmē neatbildēt uz apvainojumu ar apvainojumu, bet darīt saskaņā ar Pāvila vārdiem: “Neļauj ļaunumam sevi uzvarēt, bet uzvari ļaunu ar labu”[3].»

Piedošana nozīmē dot tam, kas tev darījis pāri, iespēju jaunām attiecībām ar tevi, iespēju viņam un tev sākt jaunu dzīvi, sasniegt nākotni kurā ļaunumam nebūs pēdējais vārds».

Dzīvības Vārds mums palīdzēs turēties pretim kārdinājumam tūlīt atbildēt ļaunumam ar ļaunu. Palīdzēs ar jaunām acīm uzlūkot mūsu ‘ienaidnieku’ ieraudzīt tajā brāli, lai arī sliktu, kuram nepieciešams kāds, kas to mīl un palīdz mainīties. Tā būs mūsu “mīlestības atriebība”.

«Tu teiksi: “Bet tas ir grūti.” – Kjāra turpina savā skaidrojumā – To var saprast. Bet šeit slēpjas kristietības skaistums. Ne jau par velti tu seko Dievam, kas mirstot pie krusta, lūdz savam Tēvam piedot tiem, kas viņu piesita krustā. Drosmi. No šejienes sākas jauna dzīve. Tev garantēju līdz šim neizjustu mieru un daudz pārsteidzoša prieka»

Fabio Ciardi