Dzīvības Vārds 2016.11 Print

“Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru” (Fil. 4, 13).

Ir brīži, kad jūtamies apmierināti, spēka pilni un viss šķiet viegls un vienkāršs. Citās reizēs sastopamies ar grūtībām, kas padara mūsu dienas rūgtas. Tās var būt sīkas neveiksmes cenšoties mīlēt tuvākos, nespēja dalīties ar citiem mūsu dzīves ideālā. Vai arī mums var uzbrukt slimības, ekonomiskas grūtības, ģimenes problēmas, iekšējas šaubas un pārbaudījumi, darba zaudēšana, karš, un tas mūs satriec, ka neredzam izeju. Šādos apstākļos visvairāk nospiež tas, ka jūtamies atstāti vieni ar dzīves pārbaudījumiem, bez kāda kas atbalsta, kas spētu sniegt mums svarīgo palīdzību.

Ir maz cilvēku, kas ar līdzīgu intensitāti kā apustulis Pāvils ir pieredzējuši priekus un bēdas, veiksmi un sapratnes trūkumu. Un tomēr viņš drosmīgi spēja turpināt savu misiju, neļaujoties mazdūšībai. Vai viņš bija supermens? Nē, viņš jutās vājš, trausls, nepiemērots, bet viņam bija noslēpums ar kuru viņš padalījās ar saviem Filipiešu draugiem: “Visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru”. Viņš savā paša dzīvē bija atklājis nepārtrauktu Jēzus klātbūtni. Arī, kad visi viņu bija atstājuši, Pāvils nekad nejutās viens: Jēzus vienmēr bija blakus. Tas bija viņš, kas deva viņam pārliecību un mudināja doties uz priekšu, uzņemties ikvienas grūtības. Jēzus bija pilnībā iegājis viņa dzīvē, padarot viņa spēku par dievišķu.

Šis Pāvila noslēpums var kļūt arī par mūsējo. Es spēju visu, kad arī sāpēs atzīstu un pieņemu noslēpumainu Jēzus klātbūtni, kas gandrīz vai identificējas ar manām ciešanām un ņem tās uz sevi. Spēju visu, kad dzīvoju mīlestībā ar citiem, jo tādā gadījumā Viņš nāk mūsu vidū, kā pats bija solījis (skat. Mt. 18,20) un mans stiprinājums ir šajā vienotības spēkā. Spēju visu, kad pieņemu un īstenoju praksē Evaņģēlija vārdus: kļūst redzams ceļš pa kuru dienu no dienas esmu aicināts iet, tie māca mani dzīvot, dod pārliecību.

Man būs spēka uzņemties ne tikai personīgās vai ģimenes grūtības, bet arī apkārtējās pasaules. Sabiedrības un pasaules problēmas ir tik lielas, kas tas var šķist naivi un utopiski, un tomēr “visu” spējam Visvarenā klātbūtnē; “visu” un tikai labu, ko Viņš savā žēlsirdīgajā mīlestībā ir nolēmis man un citiem caur mani. Un ja arī šīs lietas uzreiz nav redzamas, mēs varam turpināt ticēt un cerēt Dieva mīlestības projektam, kas ir pāri visai mūžībai un piepildīsies jebkurā gadījumā.

Viss, kas mums jādara ir jāsastrādājas “kopā”, kā mācīja Kjāra Lubik: «Var gadīties, ka neko nevaru darīt šīs dārgās personas labā, kas ir slima vai briesmās... Lai notiek, es darīšu to ko Dievs vēlas no manis šajā brīdī: labi mācīties, labi uzkopt, labi lūgties, labi aprūpēt savus bērnus... Un Dievs zinās kā atraisīt to mezglu, lai mierinātu cietošo, atrisinātu negaidīto situāciju. Tas ir darbs divatā pilnīgā saskaņā, kas no mums prasa lielu ticību Dieva mīlestībai uz saviem bērniem un mūsu rīcības dēļ dara iespējamu Dievam no savas puses uzticēties mums. Šī savstarpējā uzticēšanās dara brīnumus. Un redzēsim, ka tur kur mēs nevarējām nokļūt, ir nokļuvis Otrs, un izdarīja daudz labāk par mums.»            

 

                Fabio Ciardi