“Viņš pats nāk un jūs izglābs” (Jes. 35, 4).”

Darbības vārds ir tagadnē: viņš nāk. Tas ir tik droši kā šeit un tagad. Mums nav jāgaida uz rītdienu, vai laiku beigām, vai uz nākamo dzīvi. Dievs darbojas uzreiz, tāpēc ka mīlestība nav ar mieru kavēties vai atlikties uz vēlāku. Pravietis Jesaja šeit vēršas pie tautas, kas ar nepacietību gaidīja trimdas beigas un atgriešanos dzimtenē. Šajās dienās, gaidot Ziemassvētkus, nevaram aizmirst, ka līdzīgs glābšanas solījums tika dots Marijai: “Kungs ir ar tevi” (Lk. 1, 28), brīdī kad eņģelis pasludināja Pestītāja dzimšanu.

Viņš nenāk vienkārši tāpat. Tā ir izšķiroša atnākšana, ar vislielāko svarīgumu: nāk lai mūs izglābtu! No kā? Vai esam lielās briesmās? Jā. Dažreiz to apzināmies, dažreiz nē. Viņš nāk jo redz egoismu, vienaldzību pret tiem kas cieš un kam ir vajadzības, naidu, šķelšanos. Cilvēces sirds ir slima. Viņš tiek aizkustināts un viņam ir žēlums pret savu radību, viņš negrib lai tā pazustu.

Viņš piedāvā līdzīgi kā izstieptu roku slīcējam no grimstoša kuģa. Diemžēl šajā laikā šis attēls arvien no jauna dienu no dienas ir mūsu acu priekšā bēgļiem cenšoties tikt pāri jūrai un redzam cik ātri viņi pieķeras izstieptai rokai vai glābšanas vestei. Arī mēs ikvienā brīdī varam satvert Dieva izstiepto roku un ar paļāvību viņam sekot. Viņš ne tikai dziedina mūsu sirdi no vienīgi domāšanas par sevi, bet dara mūs spējīgus palīdzēt tiem, kam tas nepieciešams, kam bēdas, kam pārbaudījumi.

«Tas protams nav vēsturiskais Jēzus vai Jēzus, kas ir Mistiskās Miesas galva, kas atrisina mūsu problēmas – Kjāra Lubik rakstīja. To dara Jēzus-mēs, Jēzus-es, Jēzus-tu, ... Tas ir Jēzus cilvēkā (ja tajā ir viņa žēlastība), kas veido tiltu, nolīdzina ceļu, ... Viņš ir kā otrs Kristus, būdams Mistiskās Miesas loceklis, ieguldot savu īpašo devumu visās jomās: zinātnē, mākslā, politikā, komunikācijās, u.t.t.» Tādā veidā cilvēks ir Kristus darbabiedrs. «Tā ir iemiesošanās kas turpinās, pilnīga iemiesošanās, kas ietver visus Jēzus mistiskajā miesā kas ir Kristus»[1].

Tieši tas gadījās ar Robertu – bijušo cietumnieku – kas atklāja kas viņu “izglāba” un kurš savukārt kļuva par kādu kas “izglābj” citus. Viņš dalījās savā pieredzē 24. aprīlī fokolare tikšanās laikā Villa Borghese Romā. «Kad beidzās mans ilgstošais ieslodzījuma laiks, es domāju sākt jaunu dzīvi, bet kā zināms, arī pēc soda izciešanas, cilvēki tevi uztver ar aizdomām. Nekādi neizdevās atrast darbu. Dabūju ubagot uz ielām un pusgadu dzīvoju kā bomzis. Līdz kamēr satiku Alfonso, kas bija nodibinājis biedrību, kas palīdz ģimenēm, kurām ir ieslodzītie. Viņš teica: “Ja gribi sākt no jauna, nāc man līdz”. Tagad jau gadu es viņam palīdzu sagatavot pārtikas paciņas ģimenēm ar ieslodzītajiem, kuras gatavojamies apmeklēt. Tā man ir liela žēlastība, jo šajās ģimenēs es redzu pats sevi. Es redzu šo sieviešu cieņu ar mazajiem bērniem, kas atrodas šajā grūtajā situācijā, kas gaida, ka kāds pie viņām ieradīsies ar mazliet mierinājuma un mīlestības. Dāvājot sevi es no jauna sevī atklāju cilvēcisko cieņu, ka manai dzīvei ir jēga. Man ir vairāk spēka, jo Dievs ir manā sirdī un es jūtos mīlēts ...»

Fabio Ciardi