Dzīvības Vārds 2017.06 Print

 “Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu”. (Jņ. 20:21)

Tajās dienās pēc Jēzus sišanas krustā viņa mācekļi bija ieslēgušies mājās, nobijušies un apjukuši. Tie bija viņam sekojuši pa Palestīnas ceļiem, kur viņš visiem sludināja, ka Dievs ir Tēvs un maigi mīl ikvienu personu! Tēvs sūtīja Jēzu ne tikai lai paziņotu šo lielo vēsti, bet arī lai atvērtu cilvēkiem ceļu uz satikšanos ar Dievu, Dievu kas ir Trīsvienība, mīlestības kopība pati sevī un kas vēlas šajā apskāvienā iekļaut savas radības. Viņa misijas laikā daudzi redzēja, dzirdēja un izjuta viņa labos darbus, viņa aicinošos vārdus, piedošanu, cerību … Bet tad, tiesa un sišana krustā. Šis ir Jāņa Evaņģēlija konteksts, kurā mums tiek vēstīts kā Jēzus trešajā dienā augšāmcēlās, parādījās saviem mācekļiem un tos sūta turpināt viņa misiju:

“Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu”.

It kā viņš viņiem teiktu: “Atcerieties kā es dalījos ar jums savā dzīvē? Kā apmierināju jūsu izsalkumu un slāpes pēc taisnības un miera? Kā izdziedināju sirdis un miesu daudziem slimajiem un sabiedrības atstumtajiem? Kā es aizstāvēju nabagu, atraitņu, svešzemnieku tiesības? Tagad turpiniet jūs: sludiniet visiem Evaņģēliju, ko esat saņēmuši, sludiniet, ka Dievs grib, lai visi viņu satiktu un ka jūs visi esat brāļi un māsas”.

Ikvienai personai, veidotai pēc Dieva Mīlestības attēla, jau ir sirdī vēlēšanās pēc saskarsmes. Visas kultūras un visas tautas cenšas veidot līdzāspastāvēšanas attiecības. Bet cik daudz pūļu, pretrunu un grūtību lai sasniegtu šo mērķi! Katru dienu šī dziļā vēlme atduras pret mūsu trauslumu, noslēgtību un bailēm, savstarpēju neuzticēšanos un aizspriedumiem. Un tomēr Kungs ar uzticību arī šodien vēršas pie mums ar šo pašu aicinājumu:

“Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu”.

Kā šajā mēnesī varam atbildēt uz tik pārdrošu aicinājumu? Vai uzdevums radīt brālību pasaulē, kas bieži ir sašķelta nav nereāls jau pirms uzsākam to veikt? Vieni paši mēs nekad to nespēsim paveikt un tāpēc Jēzus mums ir devis īpašu dāvanu, Svēto Garu, kas mums palīdz mīlēt ikvienu personu, pat ja tas būtu ienaidnieks.

“Svētais Gars, kas tiek dāvāts kristībās [...], būdams mīlestības un vienotības gars, darīja visus ticīgos par vienu veselu ar Augšāmcelto un savā starpā, pārvarot visas rases, kultūras un sociālās atšķirības [...]. Mūsu egoisms ir tas, kas veido barjeras aiz kurām mēs norobežojamies no tā kas ir atšķirīgs no mums. [...] Tāpēc meklēsim, ieklausoties Svētā Gara balsī, iespējas augt šajā kopībā [...] pārvarot šķelšanās iedīgļus, ko nesam sevī.” 

Ar Svētā Gara palīdzību arī mēs atcerēsimies un šajā mēnesī ikvienā mazā vai lielā sastapšanās reizē ar citiem dzīvosim saskaņā ar mīlestības vārdiem: pieņemt, uzklausīt, just līdzi, uzturēt dialogu, iedrošināt, ietvert, rūpēties, piedot, novērtēt … Šādā veidā mēs atsauksimies uz Jēzus aicinājumu turpināt viņa misiju un kļūsim par tās dzīves kanāliem, kuru viņs mums ir dāvājis.

Tieši to piedzīvoja grupa budistu mūku apmeklējuma laikā Lopiano, kas ir starptautiska pilsētiņa Itālijā, kurā tās 800 iedzīvotāji ar uzticību cenšas dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju. Viņus dziļi iespaidoja evaņģēliskā mīlestība, ko līdz tam viņi nepazina. Viens no viņiem padalījās ar pieredzi: “Es noliku savas netīrās kurpes ārpusē aiz durvīm. Nākamajā rītā tās atradu notīrītas. Aiz durvīm atstāju savas netīrās drēbes. No rīta tās atradu izmazgātas un izgludinātas. Zinādami, ka man ir auksti, jo esmu no Dienvidaustrumāzijas, viņi uzgrieza apkuri un iedeva segas… Kādu dienu es pajautāju: ‘Kāpēc jūs tā rīkojaties?’ ‘Tāpēc, ka mēs tev vēlam labu’ skanēja atbilde” Šī pieredze pavēra ceļu patiesam dialogam starp budistiem un kristiešiem.

 

Letizia Magri