| Dzīvības Vārds 2017.03 |
“... pieņemiet izlīgumu ar Dievu” (2. Kor. 5:20).Daudzās pasaules malās notiek asiņaini kari, kuri šķiet nebeidzami un ierauj sevī ģimenes, ciltis, tautas. Divdesmit gadus vecā Glorija stāsta, “Mēs uzzinājām par ciematu, kas tika nodedzināts kā rezultātā daudzi cilvēki palika bez nekā. Kopā ar draugiem es sagādāju dažas noderīgas lietas: matračus, apģērbu, pārtiku. Devāmies ceļā un pēc astoņu stundu brauciena satikām cietušos cilvēkus. Uzklausījām viņu stāstus, noslaucījām asaras, apkampām un centāmies tos mierināt. Kāda ģimene mums pastāstīja: “Mūsu mazā meita atradās mājā kad to nodedzināja. Mums bija sajūta, ka mirstam kopā ar viņu. Šobrīd jūsu parādītajā mīlestībā mēs rodam spēku piedot cilvēkiem, kas bija vainīgi viņas nāvē.”” Arī apustulis Pāvils piedzīvoja ko līdzīgu: tieši viņš, kristiešu vajātājs[1], pilnīgi negaidītā veidā, ceļā sastapa Dieva par velti doto mīlestību, kas pēc tam to savā vārdā[2] sūtīja kā izlīguma sūtni. Tādā veidā Pāvils kļuva par dedzīgu un ticamu Jēzus nāves un augšāmcelšanās noslēpuma liecinieku, kas pasauli ir samierinājis ar sevi, lai visi varētu iepazīt un piedzīvot kopību ar Viņu un brāļiem.[3] Caur Pāvilu Evaņģēlija vēsts sasniedza un aizrāva pat pagānus, kas saskaņā ar uzskatu atradās vistālāk no pestīšanas: pieņemiet izlīgumu ar Dievu! Arī mēs, neraugoties uz kļūdām, kas mums atņem drosmi, vai maldīgām pārliecībām, ka mums nekas nav nepieciešams, varam ļaut, lai Dieva žēlsirdība, kurai nav robežu!, dara veselu mūsu sirdi un dara mūs brīvus dalīties ar šo dārgumu ar citiem. Šādā veidā mēs dosim mūsu ieguldījumu miera projektā, kas Dievam ir attiecībā uz visu cilvēci un visu radību un kas pārspēj vēstures pretrunas, kā Kjāra Lubik dalās šajā fragmentā: “(...) Ar sava Dēla nāvi pie krusta Dievs deva mums savas mīlestības lielāko pierādījumu. Ar Kristus krustu viņš mūs samierināja ar sevi. Šī mūsu ticības pamatpatiesība ir pilnībā aktuāla arī šodien. Tā ir atklāsme, uz ko gaida visa cilvēce. Jā, Dievs ar savu mīlestību ir tuvu visiem un dedzīgi mīl ikvienu. Mūsu pasaulei ir nepieciešams sludināt šo vēsti, bet mēs to varam darīt, ja vispirms to pasludinām un vēlreiz no jauna pasludinām paši sev, līdz jūtamies ietverti viņa mīlestībā, arī ja viss liktu domāt par pretējo (...) Visai mūs uzvedībai būtu jādara par ticamu šo patiesību ko sludinām. Jēzus skaidri ir teicis, ka pirms nest dāvanu pie altāra mums ir jāizlīgst ar brāli vai māsu, ja tiem ir kaut kas pret mums (sal. Mt. 5:23 – 24)... mīlēsim kā viņš mūs ir mīlējis, bez izņēmuma un aizspriedumiem, bet atvērti uzņemt un novērtēt tuvākā pozitīvās īpašības, gatavi atdot dzīvību viens par otru. Šis ir svarīgākais Jēzus bauslis, kristiešu pazīšanas zīme, kas šodien ir tikpat derīgs kā pirmo kristiešu laikos. Dzīvot pēc šiem vārdiem nozīmē kļūt par samierinātāju”. Šādi dzīvojot mēs bagātināsim mūsu dienas ar draudzības un izlīguma apliecinājumiem mūsu ģimenē starp radiem un draugiem, mūsu Baznīcā un starp Baznīcām, katrā laicīgajā un reliģiskajā kopienā, kurai piederam.
Letizia Magri |