Lai visi būtu viens (Jņ. 17, 21)
Dēļ šiem vārdiem esam piedzimuši,
lai nestu pasaulē vienotību.
Chiara Lubich

«Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ,
ko Es uz jums esmu runājis»
(Jņ. 15:3).

FONTA LIELUMS  aA aA 
Dzīvības Vārds 2010.09

"Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas." (Mt. 18:22)

Šos vārdus Jēzus teica Pēterim, kurš pēc tam kad bija dzirdējis brīnišķīgās lietas ko Jēzus stāstīja, uzdeva viņam šādu jautājumu: “Kungs, ja mans brālis grēko pret mani, cik reizes man viņam ir jāpiedod? Vai pietiek ar septiņām reizēm?” Jēzus atbildēja: “Nevis septiņreiz, bet septiņdesmit reiz septiņreiz.”
Visticamāk Pēteris atradās dziļā Jēzus sprediķu iespaidā un tā kā viņš bija labs un dāsns cilvēks viņš bija nolēmis sekot Jēzus uzstādītajam kursam. Viņš bija gatavs darīt kaut ko tādu, ko uzskatīja priekš sevis par ārkārtēju - piedot “līdz pat septiņām reizēm.” Jūdaismā patiesībā bija ideja par piedošanu divas, trīs vai lielākais četras reizes. Taču atbildot “septiņdesmit reiz septiņas reizes”, Jēzus ar to saka, ka viņš grib piedošanu kurai nav robežu. Mums ir jāpiedod vienmēr.

"Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas."

Šī frāze atsauc atmiņā Ādama pēcnācēja Lameha dziesmu no Bībeles: “Ja Kains tiek atriebts septiņkārt, tad Lamehs septiņdesmit septiņkārt” (Gen. 4:24). Tādā veidā naids sāka izplatīties starp cilvēkiem brāžoties kā upe plūdu laikā kļūstot par aizvien lielāku ienaida jūru.
Pret šo ienaida izplatīšanos Jēzus piedāvā piedošanu bez robežām un nosacījumiem, kas ir spējīga pārraut vardarbības apli.
Tikai piedošana var apturēt šos ļaunas gribas uzplūdus un piedāvāt cilvēku bērniem nākotni, kas piedāvā kaut ko citu kā pašiznīcināšanos.

"Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas."

Piedot, piedot vienmēr. Piedot nav tas pats kas aizmirst, kas bieži nozīmē izvairīšanos no realitātes. Piedot nav arī vājuma pazīme, tas nenozīmē neievērot netaisnību aiz bailēm no stiprākas personas, kas mums to nodarījusi. Piedot nenozīmē saukt par triviālu to, kas ir nopietns vai par labu to, kas ir ļauns. Piedošana nav vienaldzība. Piedošana ir gribas apzināts akts, tā ir brīvas gribas izpausme. Tas nozīmē pieņemt mūsu tuvākos tādus kādi tie ir neraugoties uz pārestībām attiecībā pret mums, tāpat kā Dievs pieņem mūs grēciniekus neraugoties uz mūsu kļūdām. Piedošana nesastāv vienīgi no ļauna neatbildēšanas ar ļaunu, bet no sekošanas Pāvila padomam: “Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu” (Rom. 12:21). Piedot nozīmē piedāvāt pārestības darītājam iespēju veidot jaunas attiecības ar mums. Tas dot iespēju jums abiem sākt dzīvi no jauna ar cerību uz nākotni kur ļaunumam nebūs pēdējais vārds.

"Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas."

Kā mums tātad dzīvot saskaņā ar šo vārdu?
Pēteris jautāja Jēzum: “Cik bieži man jāpiedod savam brālim?” Pēteris runā par “savu brāli”. Atbildot viņam Jēzus vispirms domāja par attiecībām starp kristiešiem, starp vienas kopienas locekļiem.
Tāpēc mums šādi jārīkojas pirmkārt attiecībā uz saviem ticības brāļiem un māsām ģimenē, darbā, skolā u.t.t.
Mēs zinām cik bieži ir kārdinājums atbildēt uz apvainojumu ar apvainojumu. Zinām, ka rakstura atšķirību, nervozitātes vai citu iemeslu dēļ ir bieži sastopams mīlestības trūkums starp cilvēkiem, kas dzīvo kopā. Tādēļ nekad nedrīkstam aizmirst, ka tikai nepārtraukti atjaunota piedošana ļauj uzturēt mieru un vienotību.
Mums vienmēr būs kārdinājums domāt par citu trūkumiem, atcerēties viņu pagātni, vēlēties lai viņi būtu citādi. Bet mums ir jāizkopj pieradums raudzīties uz viņiem ar jaunām acīm, redzēt viņus kā jaunus cilvēkus, vienmēr tos pieņemot bez ierobežojumiem arī gadījumā ja viņi nenožēlo.
Jūs variet iebilst, “Bet tas ir grūti!” Un jums ir taisnība. Šeit ir kristietības skaistums. Galu galā mēs taču sekojam Dievam, kurš mirstot uz krusta lūdza Tēvam piedot saviem slepkavām. Un viņš tika augšāmcelts.
Saņemsim drosmi. Sāksim dzīvot šādā stilā, un mēs atradīsim pirms tam neizbaudītu mieru un prieku.

Chiara Lubich