| Dzīvības Vārds 2011 05 |
“Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.” (Mt. 22,37). Kurš no visiem baušļiem ir pats pirmais? Šis bija viens no klasiskajiem jautājumiem, par ko tika diskutēts Jēzus laika rabīnu skolās. Jēzus, kurš tika uzskatīts par mācītāju, nevairās no uzdotā jautājuma: “Kurš no visiem baušļiem ir pats lielākais?” Viņš atbild oriģinālā veidā apvienojot Dieva mīlestību un tuvākmīlestību. Viņa mācekļi nekad nedrīkst atdalīt šīs divas mīlestības kā koka saknes nevar atdalīt no lapotnes: jo vairāk tie mīl Dievu, jo lielāka ir mīlestība uz brāļiem un māsām; jo vairāk mīl brāļus un māsas, jo dziļāka kļūst mīlestība uz Dievu. Jēzus vairāk par visiem zina, kas ir Dievs, kuru mums jāmīl un zin kā mums viņš jāmīl: tas ir viņa Tēvs un mūsu Tēvs, viņa Dievs un mūsu Dievs (Jņ. 20, 17). Tas ir Dievs, kas ikvienu mīl personīgi: mīl mani, mīl tevi: tas ir mans Dievs un tavs Dievs (“Tev būs mīlēt savu Dievu”). Un mēs spējam viņu mīlēt, jo viņš mūs ir mīlējis pirmais: mīlestība, ko viņš mums pavēl ir atbilde uz Mīlestību. Varam vērsties pie viņa ar to pašu paļāvību un uzticību, kas bija Jēzum, kad viņš to sauca par Abba, Tēvs. Līdzīgi kā Jēzus arī mēs bieži varam runāt ar Viņu, izstāstot par savām vajadzībām, plāniem, projektiem un arvien no jauna varam viņam izteikt savu nedalīto mīlestību. Arī mēs ar nepacietību ilgojamies pēc brīža, kad varēsim būt ciešā kontaktā ar viņu lūgšanā, kas ir dialogs, komūnija, intensīva draudzība. Šajos brīžos mēs varam izteikt visu savu mīlestību: pielūgt viņu pāri visai radībai, cildināt viņa klātbūtni visur visumā, slavēt viņu no sirds dziļumiem un esošu tabernākulos, domāt par viņa klātbūtni visur, kur vien atrodamies, istabā, darbā, birojā, kopā ar citiem... "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.”Jēzus mums mums māca arī vēl vienu veidu ka mīlēt Dievu. Jēzum mīlēt nozīmēja pakļauties Tēva gribai, nodot viņa rīcībā domas, sirdi, enerģiju, visu dzīvi: viņš atdeva sevi visu plānam, kas Tēvam bija attiecībā uz viņu. Evaņģēlijs mums rāda, ka viņš vienmēr bija pie Tēva (skat. Jņ. 1,18), vienmēr bija Tēvā, vienmēr gatavs teikt tikai to ko bija dzirdējis no Tēva, darīt tikai to, ko Tēvs viņam bija teicis darīt. Arī no mums viņš sagaida to pašu: mīlēt nozīmē darīt mīļotā gribu bez ierobežojumiem, ar visu būtību: “ar visu sirdi ar visu dvēseli un ar visu prātu”. Mīlestība nav tikai sentiments. “Kāpēc jūs sakāt: Kungs, kungs, bet nedarāt ko es jums saku?” (Lk. 6,46), Jēzus jautā tiem, kas mīl tikai vārdos. "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.” Kā dzīvot saskaņā ar šo Jēzus bausli? Bez šaubām veidojot ar Dievu tēva dēla un draudzības attiecības, taču pāri visam, darot to, ko viņš vēlas. Tādā veidā mūsu attieksme pret Dievu būs tāpat kā Jēzum – vienmēr vērsta uz Tēvu, paklausībā uzklausot viņu, lai izpildītu viņa darbu un neko citu. Lai to paveiktu nepieciešams veikt radikālu izvēli, jo nevar Dievam dot kaut ko mazāk par visu: visu sirdi, visu dvēseli, visu prātu. Un tas nozīmē darīt labi un līdz galam to, ko viņš no mums prasa. Dzīvot saskaņā ar viņa gribu bieži nozīmē atteikties no mūsu personīgās gribas, upurējot visu, kas mums sirdī vai prātā, kas neattiecas uz pašreizējo brīdi. Tā var būt ideja, sajūta, doma, vēlme, atmiņas, kāda lieta, persona... Šādā veidā mēs esam gatavi darīt visu, kas no mums tiek prasīts pašreizējā brīdī. Runāt, zvanīt, klausīties, palīdzēt, studēt, lūgties, ēst, gulēt, darīt viņa gribu bez novirzīšanās; darīt lietas līdz galam, rūpīgi, ar visu sirdi, dvēseli un prātu; ar vienu vienīgu iemeslu – mīlēt, lai katrā mirklī mēs varētu teikt: “Jā, mans Dievs, šajā brīdī, šajā darbā es Tevi mīlu ar visu savu sirdi, ar visu savu būtību.” Šis ir vienīgais veids, kā mēs varam teikt, ka mīlam Dievu, ja atbildam viņa mīlestībai attiecībā uz mums. "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.” Lai dzīvotu saskaņā ar šo Dzīvības Vārdu laiku pa laikam ir noderīgi sevi pārbaudīt, vai Dievs patiešām ir pirmajā vietā mūsu dzīvē. Tātad noslēgumā, kas mums jādara šajā mēnesī? No jauna izvēloties Dievu kā vienīgo ideālu, kā savas dzīves visu, no jauna noliekot viņu pirmajā vietā, pilnībā darot viņa gribu pašreizējā mirklī. Mēs patiesi vēlamies, lai varētu viņam teikt: “Mans Dievs un mans viss,” “Es mīlu tevi,” “Esmu viss tavs,” “Tu esi Dievs, mans Dievs, mūsu Dievs, bezgalīga mīlestība!” Chiara Lubich |